No daudziem ir dzirdēts, ka Madonas pilsētai un rajonam piemīt zināma burvība, kas cilvēkus uz šejieni vilktin velk. Viens no cilvēkiem, kas, iepazinis šo novadu, nolēma ne tikai pakavēties, bet palikt te pavisam, ir Madonas sociālā dienesta ģimenes atbalsta un darba ar jauniešiem speciāliste EGITA KUBLIŅA, kuras ieguldījums vietējās sabiedrības dzīvē ir vērtējams ar vairākām vajadzīgām labdarības akcijām un sociālās palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir visvairāk nepieciešama.
/ „Pats svarīgākais, analizējot veiksmīgos gadījumus, ir nevis cilvēka prasme kaut ko izdarīt, bet nopietna vēlme mainīt savu līdzšinējo dzīvi.” /
– Kas jūs pamudināja pamest Rīgu, apmesties uz dzīvi Madonā un strādāt, daudzuprāt, tik nepateicīgu darbu kā sociālais darbinieks?
– Madonā pirmoreiz biju 1994. gada vasarā. Esmu adventistu draudzē, un te tika rīkota draudzes nometne. Toreiz braucām caur Vestienu, kas man ļoti iepatikās. Nometnē man piedāvāja piedalīties evaņģelizācijas projektā, kā rezultātā es Madonā nodzīvoju divarpus gadu. Tas laiks dziļi palika atmiņā, viens no skaistākajiem gan emocionāli, gan vietējās dabas skaistuma ziņā, ko, dzīvojot uz vietas, ne vienmēr tā īsti novērtē. Taču tad atgriezos Rīgā. No Madonā pavadītā laika pazinu Andri Elsiņu, kas vēlāk Madonā strādāja kā galvenais dārznieks. Kādā sarunā, tiekoties Rīgā, sākām runāt par vecajiem laikiem, un viņš mani pamudināja aizbraukt uz pilsētas svētkiem – „atbrauc, apskaties sakopto Madonu". Tas bija 2003. gadā. Pēc šī brauciena joka pēc ieminējos, vai būtu iespējams apmesties Madonā un atrast darbu. Tieši tanī rudenī saistībā ar sociālās palīdzības nodaļas paplašināšanu tika rīkots konkurss uz papildu vakancēm jauniem speciālistiem. Piedalījos, un, izturot konkursu vairākās kārtās kopā ar Gundaru Riekstiņu, abi arī tikām pieņemti. Bet vēl līdz pēdējam brīdim bija svārstīšanās – palikt Rīgā vai braukt uz Madonu.
– Vai, sākot darbu, nācās saskarties ar pārsteigumiem vai nestandarta situācijām?
– Tādi ir nepārtraukti. Šis darbs sākumā bija liels izaicinājums, jo mums viss bija jāsāk gandrīz no nekā. Līdz šim bija sociālie pabalsti, aprūpe, bet plašāka, dziļāka sociālā palīdzība tapa tikai pēc tam. Tas bija jaunradīšanas process. Bija situācijas, par kurām vēl tagad kolēģi smejas. Es atnācu un runāju tā, kā man augstskolā ir iemācīts, kā tam ideālā situācijā vajadzētu būt, it īpaši Rīgā, kur ir pārpārēm psihologu, dažādu atbalsta grupu, NVO – ņem tikai un izvēlies. Te izaicinājumi bija katru dienu. No vienas puses, bija normatīvs, no otras – katrai situācijai vajadzēja meklēt savu pieeju, jaunus risinājumus. Vienā situācijā, piemēram, mēs kādam cilvēkam dabūjām invaliditātes grupu nevis ar viņa ģimenes ārsta palīdzību, kas bija bezcerīgs gadījums, bet piesaistot citu dakteri. Es arī šobrīd bieži vien jūtos vairāk kā starpnieks, kas zina, kur piezvanīt un pie kā vērsties pēc padoma specifiskos jautājumos.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 09.06.2007.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto