Šoruden, kad „Dzejas dienu 2009" balvas sakarā lasītāju simpātijas centās izzināt ziņu portāls delfi.lv, ANITA SKRJABE ar grāmatu „Upes audeklā" pārliecinoši izvirzījās līderos. Kas viņa ir un no kurienes nāk? Dabas bērns, kas pat ziemā vēlas staigāt basām kājām; rakstītāja, kas par katru publicēto vārdu ir sakāpināti atbildīga. Mazliet vairāk par Anitu vēlējos noskaidrot sestdienas sarunā.
– Esmu dzimusi pāris kilometru no Barkavas, „Vizbuļu" mājās, – tiekoties redakcijā, stāsta Anita Skrjabe. – Līdz 4. klasei mācījos Stalīdzānu pamatskolā, kur mana pirmā literatūras skolotāja bija rakstniece Kelīna Klāna. Pēc tam ceļš veda uz Barkavas pamatskolu, Varakļānu vidusskolu un Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Jelgavā studēju lauksaimniecības ekonomiku. Tā kā no pamatskolas laika padevās gan matemātika, gan valodas (latviešu, vācu un krievu), svārstījos, ko īsti studēt. Par labu eksaktajām zinātnēm nospēlēja fakts, ka studijas būs Jelgavā. Rīga mani īpaši nevilināja, Jelgavu uztvēru kā studentu pilsētiņu, tur mācījās arī mans brālis.
– Kopš 1985. gada esat Barkavas pagasta pašvaldības galvenā grāmatvede. Vai tā ir vienīgā darbavieta?
– Studiju laikā visiem teicu, ka nekad nestrādāšu par grāmatvedi, tolaik topā bija ekonomisti. Bet notika kā jau dzīvē: īsu periodu nostrādāju par ekonomisti un drīz vien kļuvu par ciema padomes grāmatvedi. Pēc studijām, protams, atgriezos dzimtajā pusē, jo stipendiju man maksāja padomju saimniecība „Barkava". Tā kā lauksaimniecība īpaši nevilināja, atnākot par grāmatvedi uz pagasta pašvaldību, darbs likās interesantāks. Paralēli tiešajiem pienākumiem sekoju kultūras darbinieku aktivitātēm. Saistoties ar viņiem, nereti vadīju arī atsevišķus kultūras pasākumus pati.
– Vai dzeja un literatūra plašākā nozīmē vienmēr ir interesējusi?
– Literatūra mani ir aizrāvusi vienmēr. Varakļānu vidusskolā bija laba krievu literatūras skolotāja. Izlasīju teju visu Jeseņinu, Puškinu, mācījos lielo dzejnieku darbus no galvas.
Lai gan vecāki ir vienkārši cilvēki, arī mamma daudz lasīja, un grāmatas mājās bija sagādātas. Lasīju ļoti daudz un visu – gan dzeju, gan prozu, bet bērnībā mīļākā lasāmviela bija pasakas.
– Kad pašai radās interese rakstīt un izteikties literāri?
– Nedaudz rakstīju pamatskolā, tāpat vidusskolas laikā, bet Jelgavā līdztekus pamatstudijām mācījos korespondentos sabiedrisko profesiju fakultātē. Žurnālistika mani interesējusi sen, rakstīju studentu avīzei „Plēsums" un apkārtējo rajonu avīzēm. „Plēsumā" tika nodrukāti mani pirmie dzejoļi. Kad atgriezos Barkavā, rakstīju tāpat – bez īpašas nepieciešamības publicēties.
– Kad sadūšojāties rakstīto nodrukāt?
– Tas sakrita ar laiku, kad 1999. gadā nomira mamma. Tēvs jau bija miris agrāk, un radās sajūta, ka ir jāraksta, savas izjūtas jāuzliek uz papīra. Šis laiks iekrita brīdī, kad sāka veidoties pagastu avīzes. Pirms tam šo to biju sūtījusi uz rajona laikrakstu „Stars", bet tie bija tādi obligāti raksti par saimniecībā notikušajiem pasākumiem. Pagasta avīzē iesaistījos ievadrakstu rakstīšanā, un tas bija arī mans sirds darbs. Tāpat rakstu esejas, miniatūras, acīmredzot iekšā kaut kas uzkrājas, ko gribu pateikt citiem.
– Cik dzejas grāmatu jūs saucat par savām?
– Četras ar pusi, jo viena mums ir kopīga ar Gunvaldi Tarvidu. Uzskatu, ka tā ir likteņa sakritība, ka ar Gunvaldi satikāmies. Bija iznākusi mana pirmā grāmata, un kādā literārā sarīkojumā sastapāmies. Starp citu, lai izdotu pirmo grāmatu, paņēmu kredītu. Smējos, ka prātīgi cilvēki kredītu ņem biznesa vajadzībām, es – grāmatai. To izdevu „Madonas poligrāfistā", un pēc tam bija pārliecība, ka dzejoļus rakstīt neturpināšu. Jauns impulss radās brīdī, kad Vidzemes literātu saietā Gunvaldis Tarvids piedāvāja dzeju rakstīt kopā. Bijām noskaidrojuši, ka mūsu pasaules ir radniecīgas, mūs saistīja Imanta Kalniņa mūzika, dumpinieka gars. Kad tikāmies Ojāra Vācieša konkursā, kurā nezinot piedalījāmies abi (Gunvaldim piešķīra 2. prēmiju, man – veicināšanas prēmiju), Gunvaldis parādīja, ko uzrakstījis no savas puses, es iedevu savu uzrakstīto. Bija neliels šoka moments, jo grāmata faktiski bija gatava. Atlika visu salikt kopā un uzmetumu parādīt izdevniecībai „Poligrāfijas infocentrs" Rīgā.
– Kā dzeja top, kas ir pirmie vērtētāji un kritiķi?
– Nerakstu katru dienu. Varu nerakstīt mēnešiem, viss iekšā krājas, nogulsnējas. Mana dzeja nav nekāda eiforiskā, jo mani nepārliecina panti, kuros ir tikai skaistais. Lai cik ģeniāls būtu vārda meistars, nevar uzgleznot labāk, kā tas redzams dabā.
Ļoti daudz man palīdz Gunvaldis. Viņš ir prasīgs pret sevi, un tieši viņu uzskatu par nopietnāko savas dzejas kritiķi. Gunvaldim ir plašas zināšanas literatūras teorijā, viņš ir izstudējis lielo literatūru, viņa prasīgums ir tāds, ka arī man ir neērti pasaulē laist ko lētu. Mākslīgi neko netaisu, visam apakšā ir pārdzīvojums, neveidoju pantus, lai labi skanētu, visur primārā ir doma. To pasaku vienkāršiem vārdiem, neesmu superoriģinālu metaforu autore.
– Dzejoļi atnāk gatavi vai iznāk tos slīpēt un pucēt?
– Pieslīpēt iznāk, bet sākums ir ļoti spontāns. Parasti uzrakstu rokrakstā, kad lieku datorā, pieslīpēju. Nevaru norobežoties no tā, kas notiek ap mani. Informācija tiek uzņemta no līdzcilvēkiem – sāp vienam, pārdzīvojumi skar otru – dzejoļu tēlus atrodu visapkārt. Daudz man nozīmē arī daba, tas ir avots, no kura smeļu enerģiju. Ja nebūtu upītes vai meža, grūti būtu atjaunoties, tāpēc cauri visām manām grāmatām iziet dabas tēli. Pirms vairākiem gadiem basām kājām puskilometra garumā izbridu Aronas upīti. Tā vienmēr ir ledaini auksta, bet bija ziņkāre paskatīties. Akmeņi, bedres, bebru nedarbi – viss tur bija, tāpat lielisks adrenalīna līmenis. Pēc tam „filmu" attinu atpakaļ un likās, ka viss atdzīvojas: upes krasti, mežs, niedres – viss tik dzīvs, ka nevar saprast, vai es tos atdzīvinu vai daba – mani. Skaista sintēze.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.10.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto