DAUMANTS ABRICKIS ir katoļu priesteris un kristīgās kopienas „Dzīvības Mātes Institūts" (Francijā) loceklis. Priesteris kalpo divās rajona katoļu draudzēs, uztur lūgšanu dzīvi un dzīvo pēc kristīgās kopienas gara. Ik dienu divas stundas viņš velta sirds lūgšanai, ik gadu trīs nedēļas piedalās rekolekcijās kopienas vientulības mājā.
Arī Latvijā šobrīd tiek veidota šāda vieta, bet, iepazīstoties ar priesteri, vispirms vaicāju par viņa saknēm un dzimto pusi.
– Nāku no Rēzeknes, ģimenē esam divi brāļi, – laikrakstam atklāja Daumants Abrickis. – Vidusskolu beidzu dzimtajā pilsētā, tālākie ceļi veda uz augstskolu Jelgavā. Studēju Lauksaimniecības universitātes mājturības fakultātē, augstskolā iestājos ar domu – kļūt par konsultantu zemniecības jautājumos. Pabeidzu fakultāti, un mana specialitāte bija „mājturības skolotājs". Gadu nostrādāju kā klūdziņu pīšanas meistars Bērzgalē, Latgales Amatniecības meistaru skolā. Darbs patika, tomēr nejutu piepildījumu. Viss it kā bija – nodrošinājums, vide, bet piepildījuma nebija.
Jaunības gadi ir laiks, kad tiek izvērtēta dzīves jēga un mērķi, tieši tad svarīgi atrast īsto vietu, kas atbilst iekšējai motivācijai. Un te jau varu aizskart tēmu par savu aicinājumu, par garīgo dzīvi.
– Vai bijāt audzis ticīgā ģimenē?
– Nāku no katoļu ģimenes, bērnība pagāja padomju laikā. Vecāki mūs abus ar brāli bija nokristījuši, pieveduši pie sakramentiem (Sv. Komūnijas, Iestiprināšanas), bet baznīcā iešana notika paslepus. Skolā par ticības jautājumiem netikām vajāti, baznīcu varējām apmeklēt, bet atklāti to nevienam neizpaudām.
Turklāt bija vēl kāda nianse: bērniem ne vienmēr iet baznīcā un būt starp vecākiem cilvēkiem ir patīkami. Arī mums tas nācās ar piepūli, paklausot vecākiem. Vēlāk palīdzēja tas, ka uz draudzi atnāca jauns priesteris un viņš aicināja mūs abus ar brāli piekalpot kā ministrantiem. Tas likās interesantāk, bija ko darīt – savi pienākumi, un tas patika. Kad paaugos, kļuva tā kā neērti kā jaunietim kalpot pie altāra, tad gāju dziedāt draudzes korī.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 23.12.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva