2018. gada 1. jūnijā durvis vēra kopienas centrs „Baltā ūdensroze". Kopš pirmās dienas sociālā rehabilitētāja pienākumus veica KRISTĪNA GRIBONIKA. Aizvadītā gada janvārī kopienas centrs piedzīvoja pārmaiņas, mainījās vadība. Vispirms Kristīna bija vadītājas pienākumu izpildītāja, bet jūnijā tika apstiprināta jaunajā amatā, un nu viņa ir nodibinājuma „Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centrs" kopienas centra „Baltā ūdensroze" vadītāja.
– Kopienas centrs ir mana pirmā saskarsme ar sociālo pakalpojumu. Līdz tam nebiju domājusi, ka varētu strādāt šajā jomā. Esmu ļoti priecīga, ka dzīve tā iekārtojās un varu strādāt sociālajā sfērā. Nezināju, kas ir sociālais rehabilitētājs un ko viņš dara, bet, kad tika piedāvātas mācības tepat Madonā, nolēmu mēģināt. Pēc tam mācības turpināju Baltijas Starptautiskajā akadēmijā – par sociālo darbinieku. Ne mirkli savu izvēli neesmu nožēlojusi, šis darbs sniedz ļoti daudz pozitīvā. Vēl pirms kopienas centra darbojos mācību centrā, manā pārziņā bija Latgales reģions. Kādā dienā sapratu, ka vēlos palīdzēt savam novadam, saviem cilvēkiem. Tad ceļš atveda uz „Balto ūdensrozi".
– Jūs esat savas dzimtās vietas patriote?
– Madonai ir ļoti skaists moto „Pilsēta, kur esi gaidīts!". Tas mani tik ļoti ir iedvesmojis. Tu esi priecīgs, ka esi Madonā, jo esi šeit gaidīts. Pilsētā esmu nodzīvojusi ļoti daudz gadu, viss te ir tik zināms, savs. Nevaru iedomāties dzīvot kādā citā vietā, Madona ir manas mājas. Noteikti esmu savas dzimtās vietas patriote.
– Kādas iespējas paver sociālā joma?
– Sociālā sfēra vienmēr būs pieprasīta, arī speciālistu nav tik daudz. Sociālais darbinieks var strādāt gan dienas centros, aprūpes centros, gan pansionātos un slimnīcās. Tās iespējas ir ļoti plašas. Aicinu jauniešus mācīties šajā sfērā, jo tas ir pozitīvi uzlādējošs darbs. Daudzi saka, ka sociālā joma ir emocionāli smags darbs, bet es nevienā darbā neesmu saņēmusi tik daudz mīlestības, prieka, pozitīvu emociju, kā strādājot kopienas centrā, un tās sniedz klienti.
Tomēr kolēģēm vienmēr iesaku atrast laiku sevis uzlādēšanai, kādu vaļasprieku, iespēju pabūt ar sevi. Kā jau jebkurš darbs, arī šis nogurdina. Ir jāmāk atjaunoties, lai neizdegtu.
Manā skatījumā – mēs visi esam vienādi un kopā ar klientiem. Sarunas, atbalsts, jauki vārdi un apskāvieni padara dienu jaukāku. Un ir tik labi, kad vari saņemt šīs emocijas un nodot tālāk. Ir neizsakāms prieks, kad jūti, ka klients nepacietībā gaida nākamo rītu, lai atkal varētu nākt uz centru, uz vietu, kur ikviens ir gaidīts un cienīts. Kur vēl lielāku laimi kā saņemt cilvēku mīlestību un emocijas. Tās sniedz gan klienti, gan viņu tuvinieki pēc tam – ar savu pateicību.
– Veiksmīgi bijāt parādījusi sevi ikdienas darbā, liekas pašsaprotami, ka, mainoties situācijai, vadītājas amatu ieņēmāt jūs.
– Lai ieņemtu šo amatu, bija jāiztur konkurss. Tāpat pusgadu man bija jāpierāda sevi darbos, jāparāda, ka esmu spējīga vadīt kopienas centru. Paldies valdei, kas novērtēja manu darbu un ieguldījumu. Kopienas centrā darbojos no pirmās dienas, kas ļāva man iepazīt centra ikdienu. Ļoti lielu darbu šeit paveica iepriekšējā centra vadītāja Rudīte Kumsāre, un man bija, no kā mācīties.
Līdz šim aktīvi darbojos ar klientiem, piedāvājot arī radošas nodarbības. Ieņemot vadītājas vietu, tam atliek mazāk laika, bet man ir lieliska komanda, kas turpina manis iesākto. Es joprojām esmu blakus, visiem pieejama.
Sakarā ar to, ka paplašināmies, Madonas novada pašvaldība mums ir deleģējusi dienas aprūpes centru „Eglāji" Lubānā. Tas jau darbojās līdz šim zem Lubānas novada pašvaldības, bet administratīvi teritoriālās reformas ietvaros no 3. janvāra tas ir mūsu pārvaldībā. Nākamais
solis – dienas aprūpes centra izveide Jaunkalsnavā. Tie būs papildu pienākumi un darbs, bet tas noteikti ir tā vērts. Kolēģes ir zinošas, labi veic savus darba pienākumus, ir viegli sastrādāties. Regulāri sazināmies, apmaināmies ar idejām, materiāliem, kas dod vairāk iespēju katrai iestādei individuāli un arī kopā.
– Kas ir lielākie izaicinājumi šajā darbā?
– Viens ir būt sociālajam darbiniekam, pavisam cits – vadītājam. Tā ir lielāka, nopietnāka atbildība. Mans lielākais izaicinājums ir dokumentācija. Protams, tieku ar visu galā, bet sevi ir ļoti jādisciplinē. Man kā radošai personai tas prasa piepūli. Tomēr pēdējie divi gadi ir nesuši pārbaudījumus un izaicinājumus ne tikai „Baltajai ūdensrozei", bet ikvienam cilvēkam pasaulē. Tie ir gadi kovida ēnā. Ļoti daudz bijis aizliegumu, ierobežojumu, un šobrīd ir izjūta, ka darbs jāsāk no nulles. Cilvēki ir atslābuši, ļoti grūti viņus ir izkustināt, jāsāk domāt, kā viņus ieinteresēt, kā dabūt ārā no mājām. Jāpiedāvā arvien jaunas idejas.
Kur vien iespējams, cenšamies klientus iesaistīt dažādos projektos. Esam rakstījuši gan valsts mērogā, gan iesaistījušies pašvaldības organizētajos projektos. Klienti ļoti gaida aktivitātes, tikšanās ar speciālistiem. Viņi jūtas vajadzīgi, kad var kādu iepriecināt. Cenšamies kopā radīt prieku ne tikai sev pašiem, bet arī citiem. Jāuzteic mana komanda, kas atbalsta, darbojas līdzi. Ir ļoti viegli strādāt, ja ir īstā komanda. Manuprāt, viss izdodas, ja kopā runājam, dalāmies ar idejām. Viens nav darītājs. Lieliska sadarbība ir ar Madonas novada pašvaldību un sociālo dienestu, kas atbalsta un palīdz. Tas ir ļoti nozīmīgi, lai veiktu kvalitatīvu
darbu.
Iespaidu uz ikdienas dzīvi ir atstājusi arī administratīvi teritoriālā reforma, mums ir kļuvis plašāks klientu loks, un tas liek strādāt vēl vairāk un aktīvāk, sniedzot pakalpojumus. Tas ir tikai pozitīvi. Priecājamies par katru klientu, jo tiek ienestas jaunas vēsmas un klienti ir mūsu dzinējspēks.
– Tomēr ne kurš katrs varētu strādāt sociālajā jomā.
– Manuprāt, tā cilvēkiem tikai varētu šķist, jo nav pamēģinājuši. Ir jānovelk robežas, visas emocijas nedrīkst ielaist sevī. Arī es pati nedomāju, ka kādreiz varētu strādāt sociālajā jomā, lai gan līdz tam darbojos svētdienas skolā, iesaistījos dažādos projektos, bet tajā brīdī neuztvēru to kā sociālo darbu. Man vienmēr ir gribējies palīdzēt kādam cilvēkam, līdz šim nevilku paralēles ar sociālo jomu.
Kamēr nebiju saistīta ar sociālo jomu, šķiet, ka pat nezināju, ka ir vientuļi, pamesti cilvēki. Neaizdomājos, cik ļoti viens no otra var novērsties. Kopienas centrā iepazinu patieso situāciju, un daudziem „Baltā ūdensroze" ir vienīgā vieta, kur klients var atnākt, būt uzklausīts un saprasts, kur tiek pieņemts. Sabiedrība bieži vien ir nosodoša, noliedzoša. Redzot uz ielas netīru cilvēku – vai nu vienaldzīgi paies garām, vai nosodīs. Kopienas centrā mēs esam vienādi. Katrs cilvēks uz zemes ir savā īstajā vietā, viņš ir vajadzīgs. Mēs varam palīdzēt, iedrošināt, mācīt, bet ne nosodīt vai tiesāt.
Arī mēs, darbinieki, daudz mācāmies no klientiem, viņu piemēriem, pieredzes. Klienti aktīvi iesaistās visos notikumos, dalās ar idejām, ko vēlētos darīt, kur iesaistīties. Ņemam vērā katru ieteikumu, katru ideju.
– Bez kopienas centra darbojaties arī vēlēšanu komisijā. Kā to visu izdodas apvienot?
– Cilvēks, kurš dara, patiesībā var izdarīt ļoti daudz. Vēlēšanu komisijā darbojos jau ļoti ilgi, un tas ir mans izglītojošais darbs. Katru reizi var apgūt ko jaunu. Komanda ir lieliska. Arī šis darbs ir palīdzēšana citiem. Darbs vēlēšanu komisijā ir pretējs kopienas centrā darāmajam, bet tas ir ļoti interesants un aizraujošs. Vēlēšanu komisija organizē un vada visu Madonas novada vēlēšanu procesu. Izaicinājums bija aizvadītā gada pašvaldību vēlēšanas. Nepārtraukti situācija mainījās, strādājām saspringtā režīmā, bet viss bija izdarāms. Darbojāmies vienoti, komandas saliedētībai ir liela nozīme. Katru reizi gūstam citādu, jaunu pieredzi, arī rūdījumu. Iesaistoties dažādās jomās, esmu sapratusi, ka ļoti nozīmīgi ir runāt un jautāt. Kamēr neesi pajautājis, varētu šķist, ka apkārtējie ir noraidoši, tomēr tā nebūt nav. Sabiedrība ir atbalstoša, pretimnākoša, galvenais ir runāt. Esmu priecīga, ka dzīvoju šādā laikmetā, kad kopā darot var paveikt ļoti daudz. Ka ir tehnoloģijas, kas atvieglo ikdienu, ka ir tik daudz pretimnākošu līdzcilvēku. Uz dzīvi jāraugās pozitīvi, tad to pašu saņemsi arī atpakaļ.
– Kā gūstat atelpu no ikdienas, kā sevi restartējat pēc darba dienas?
– Viennozīmīgi tie ir mani vaļasprieki – lauku īpašums, aušana un šūšana. Aužu Sarkaņu amatu skolā, šuju savam priekam. Tā ir mana pasaule, darbojoties aizmirstu ikdienas notikumus, izvēdinu prātu. Mieru un līdzsvaru rodu baznīcā, apmeklējot dievkalpojumus. Iedvesmo un uzlādē ģimenes kopābūšana – bērnu sporta pasākumi un reizi gadā atpūta pie jūras. Tā ir tikai nedēļa, bet gūstu enerģiju un spēku visam gadam. Sirdslieta ir koris. Esam sākuši gatavoties Dziesmu svētkiem, un ceru, ka izdosies piedalīties. Dziesmu svētki ir jāpiedzīvo, tās ir tādas emocijas, kuras vārdiem nav iespējams aprakstīt. Koris ir mūsu ģimenes vienojošais pasākums, jo dziedam abi ar vīru. Lielu paldies vēlos pateikt savai ģimenei, kas ļoti atbalsta mani it visā.
4.03.2022.