Madonas rajona Lauku konsultāciju biroja (LKB) rīkotajā gada noslēguma sanāksmē par konkursa "Labākais lauku attīstības speciālists 2007" uzvarētāju nominēja ALVI AVOTIŅU no Ļaudonas pagasta. Konkurss Latvijas rajonos norit trešo gadu, un iepriekš titulu "Labākais lauku attīstības speciālists" mūsu rajonā ir saņēmusi Janīna Grudule no Murmastienes pagasta un Astrīda Ikauniece no Indrānu pagasta.
Kad pirms aicinājuma uz sarunu Alvim Avotiņam jautāju, vai nominācija, prēmija un kolēģu apsveikums bija pārsteigums, viņš atbildēja apstiprinoši, jo iepriekš pat tādas nojausmas neesot bijis.
Te ir vietā paskaidrojums, ka vērtēšana notiek pēc nolikuma, konsultantiem nezinot, un komisijā piedalās Madonas LKB vadītāja Anita Briška, lauku attīstības speciāliste Gita Rimša, Madonas lauksaimnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Līga Milkeviča un Madonas rajona padomes pārstāvis, Liezēres pagasta pašvaldības vadītājs Jānis Sirmais.
– Vai arī pēc izglītības esat lauksaimnieks?
– Esmu lauksaimnieks praktiķis, neesmu skolās mācījies lauksaimniecību, kaut gan apmeklēju dažādus kursus, lai pilnveidotos. Ja darbu piemājas dārziņā var uzskatīt par lauksaimniecību, tad, protams, esmu zemei un laukiem tuvs cilvēks. Pēc izglītības esmu gan mehāniķis, gan pārtikas tehnologs, beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Nezinu, kuru gadu lai uzskata par beigšanas gadu, jo 1998. gadā uzsāku studijas doktorantūrā, bet darbu vēl neesmu aizstāvējis. Zinātnisko darbu rakstīju Holandē, tikai tad vairs nesaskatīju motivāciju iesākto turpināt, jo tolaik zinātniekiem un jaunajiem pasniedzējiem plāni klājās.
– Kāda bija ārzemju pieredze, ko guvāt Holandē?
– Tur uzturējos trīs mēnešus, bet tēmu jau uzsāku Latvijā, Jelgavā. Darbs bija saistīts ar metodikas izstrādi pārtikas ķīmijai.
– Kā jūsu biogrāfijā sasaistīta lauku un pilsētas dzīve?
– Uz laukiem Ļaudonas pagastā mūsu ģimene pārcēlās 1992. gadā, pirms tam dzīvojām Rīgā. Savulaik mazdārziņā nodarbojāmies ar mazo biznesu – tulpju audzēšanu, tagad apsaimniekojam piemājas saimniecību. Tā nav liela – lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir ap 50 ha. Situācija ir tāda, ka saimniecībai ir divi nosaukumi, kas būs jāapvieno. Pagājušajā gadā nomira tēvs, un es apsaimniekoju gan viņa, gan savu saimniecību. Tēva saimniecību sauc "Sarķi", manējo – "Pakrasti". Zemes robežas saiet kopā, un nav šķēršļu saimniecību apvienošanai. "Pakrasti" izveidoti nesen no brīvās pašvaldību zemes, "Sarķi" ir izveidoti, atjaunojot īpašumu uz vēsturiski mantotajām zemēm.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 29.12.2007.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto