Madonas novads vienmēr ir varējis lepoties ar gudriem, interesantiem un aktīviem jauniešiem. Esam uzteikuši un priecājušies gan par mācību priekšmetu olimpiāžu uzvarētājiem, gan sportistiem, gan māksliniekiem. Pastāv vēl kāds virziens, un tajā ļaudonietis Andris Avotiņš jaunākais ir guvis 1. vietu Latvijā, – zinātniski pētnieciskais darbs (ZPD).
Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klases audzēknis ar pētījumiem nodarbojas bieži, tāpat arī aktīvi piedalās projektos, nometnēs. Par savu darbu, kas atzīts par labāko šogad, Andris Avotiņš stāsta: – Mana ZPD nosaukums i r „Urālpūces Strix uralensis barības sastāvs Austrumlatvijā". Pagājušajā gadā iesniedzu darbu ar līdzīgu nosaukumu, tāpēc vajadzēja piemērot dažas izmaiņas, taču saturiskā ziņā šis darbs bija būtiski papildināts, un tajā tika pielietota matemātiska statistika. Kopš 1988. gada tēvs un manu darbu vadītājs vienā personā Andris Avotiņš pēta un darbojas ar pūcēm. Viņš ievāc urālpūču ligzdošanas materiālus un analizē atrijas.
Savā darbā vairāk pētīju ligzdošanas materiālu, atrijas analizēju tikai vienā gadījumā. Kopš aptuveni 2000. gada es aktīvi palīdzu tēvam putnu pētniecībā – kāpelēju kokos pie putnu ligzdām pēcligzdošanas sezonā, kad pūces jau ir noķertas, nomērītas un apgredzenotas, un ievācu vajadzīgo materiālu; parasti tas ir ziemas sākumā vai beigās. Tad arī būros apmainījām ligzdošanas materiālu, ko sadalījām barības sastāva noteikšanai derīgās un nederīgās sastāvdaļās. Izanalizējot derīgās sastāvdaļas, radās interesants secinājums – barības sastāvs gandrīz nemaz nebija atkarīgs no tā, kādas peles ir reāli dabā sastopamas tajā brīdī. Tiesa gan, urālpūces savu medījumu meklēja apmēram 10 kilometru no ligzdošanas vietas, tāpēc pilnībā objektīvs šis rādītājs nav. Savukārt nešaubīgi pierādījās tas, ka atsevišķos gados urālpūces vairāk barojas ar putniem, citos – ar zīdītājiem, īpaši kurmjiem. Šī sakarība izrādījās diezgan būtiska, jo tad, kad pūces bija ēdušas kurmjus, praktiski neko citu tās barībā nelietoja.
– Vai izvēlē pievērsties ornitoloģijai nozīme ir bijusi arī tavam tēvam?
– Kad biju mazs, tēvs mani jau piecu gadu vecumā sāka ņemt līdzi savās gaitās, un tā arī radās interese. Vasarās piedalos dažādos putnu izpētes, aizsardzības projektos, dabas plānu veidošanā daudzajām aizsargājamajām teritorijām. Intereses pēc palīdzu tēvam ar pūcēm, pagājušajā vasarā palīdzēju Aivaram Kalvānam (ornitologs, Valsts meža dienesta Vides aizsardzības daļas darbinieks) gredzenot zivju ērgļu mazuļus, un arī šovasar ir plāns to darīt. Rudeņos parasti braukāju uz Papi, kur ir migrējošo putnu ornitoloģisko pētījumu centrs.
– Rādās, ka pēdējo gadu laikā ir pieaugusi sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu interese par putnu vērošanu. Vai tā ir?
– Principā bioloģija un daba ir ļoti interesantas, vismaz es zinu, ka daudziem cilvēkiem tā šķiet. Kad bija tā saucamie „treknie gadi", parādījās līdzekļi, ko vajadzēja izmantot. Un kāpēc gan ne šai nozarei?
Cilvēki varēja vairāk piedalīties ekskursijās, nometnēs un citās aktivitātēs, līdz ar to tas arī sāka plašāk atspoguļoties plašsaziņas līdzekļos. Acīmredzot cilvēkus ornitoloģija interesē, un tas ir saprotami, jo putni ir skaisti, rodas azarts tos atpazīt un par tiem ko pastāstīt, turklāt putnu vērošanā un citās aktivitātēs var iesaistīties visa ģimene.
– Vai arī jūsu ģimeni saista kopīga interese par dabu?
– Man ir vecāka māsa, kuras hobijs arī ir bioloģija, bet viņu vairāk gan saista augu valsts. Tagad viņa studē Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātes 2. kursā – būs mums ģimenē ārsts. Tas, ka esam pievērsušies eksaktajām zināšanām, visticamāk, ir likumsakarīgi, tā teikt, iedzimts, jo tēvs ir ornitologs, māte – bioloģijas un ķīmijas skolotāja. Ja tā padomā, visi tuvākie radi strādā saistībā ar dabu, vai tā ir mežniecība, zvejniecība vai kas cits.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.06.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto