Nav nekādu šaubu – talantīgi bērni ir mūsu valsts un savu vecāku lielākais lepnums. Tomēr, lai sasniegtu kāroto, nepietiek tikai ar talantu vien – ceļš pretī panākumiem ir garš un sarežģīts. Ir jāiegulda daudz laika un enerģijas sava talanta attīstībā, vēl jo vairāk pūļu prasa sevis pierādīšana. Ar neatlaidīgu darbu un uzcītību uzvaras laurus vairākos starptautiskajos baleta konkursos plūkusi mūsu novadniece
IZABELLA DMITRIJEVA. Kā viņu mīļi sauc vecāki – Izabellīte – savu trīspadsmito dzimšanas dienu sagaidīja jūlija sākumā Florencē, uzstājoties baleta konkursā. Meitenīte ir dzimusi Madonā un pirmos savas dzīves gadus pavadījusi Mētrienā. Katru dienu mērots ceļš uz Praulienas bērnudārzu, pēc tam pabeigta arī Praulienas pamatskolas 1. klase. Tagad Dmitrijevu ģimene dzīvo Rīgā, un šajā pilsētā aizrit arī Izabellas ikdiena – viņa cītīgi apmeklē baleta nodarbības un turpina sevi pierādīt kā daudzsološa jaunā baletdejotāja. Aicināju uz sarunu Izabellas vecākus Līgu un Aivaru Dmitrijevus, lai viņi pastāstītu par savas meitiņas kāpienu panākumu kalnā.
– Kā aizsākās jūsu meitas ceļš baleta pasaulē? Cik ilgi viņa ar to jau nodarbojas?
– Ticiet vai nē, bet, maziņa būdama, viņa iesāka ātrāk staigāt uz pirkstgaliem nekā uz visu pēdu! Dejot jau sāka Praulienas bērnudārzā pie skolotājas Daigas Madernieces. Daiga mācīja bērniem tautiskās dejas, un Izabellai jau divos gadiņos tās ļoti gāja pie sirds. Vēlāk – 6 gadu vecumā – paralēli tautiskajām dejām viņa uzsāka dejot hip-hop pie Ināras Cakules Madonā. Redzot viņas pastiprināto interesi par baletu, vairākkārt vedām viņu uz nodarbībām Rīgā. Kad 2014. gadā pārcēlāmies uz Rīgu, jau septembra mēnesī Izabella uzsāka nodarbības primabalerīnas Zitas Ersas baleta studijā. Paralēli viņa turpināja apgūt hip-hop dejas Edmunda Veizāna deju skolā, kur, vairākkārt piedaloties starptautiskajās sacensībās, ieguva godalgotas vietas kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Pēc divus gadus ilgas izglītošanās Z. Ersas baleta studijā, skolotāja ieteica izturēt iestājpārbaudījumus un iestāties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHV), kur varētu straujāk pilnveidot Izabellas talantu. Lai varētu ātrāk uzsākt mācības kopā ar par sevi gadu vecākajām meitenēm, Izabella viena gada laikā Rīgas Hanzas vidusskolā pabeidza divu klašu vielu. Gada laikā viņa katru dienu braukāja abpus Daugavas, lai RHV iegūtu pamatizglītību un otrpus Daugavas piedalītos baleta nodarbībās Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Tā 2016. gada 1. septembrī viņa sāka iet 4. klasē, bet jau 2017. gada 31. maija liecībā saņēma pamatotu ierakstu – pārcelt 6. klasē.
– Kā aizrit Izabellas ikdiena? Cik daudz laika ir jāvelta baletam?
– Izabellīte apmeklē baleta skolu sešas reizes nedēļā. Diena sākas pirms septiņiem no rīta, bet mājās viņa ierodas ap astoņiem vakarā. Pirmo dienas daļu mūsu meitiņa mācās Emīla Dārziņa vidusskolā un otro daļu – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Dažkārt, kad ir uzstāšanās Latvijas Nacionālajā operā, mājās pārrodas tikai pēc desmitiem vakarā.
– Kas, mācoties baletu, sagādā lielākās grūtības, ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties?
– Baletā gadās traumas un nobrāzti, jēli pirkstgali. Arī Izabellai tas nav gājis secen, bet viņa tik un tā turpina trenēties arī brīvajā laikā. Diemžēl jāpacieš arī emocionāla aizskaršana, ja ko izdari labāk par citiem.
– Ko par saviem panākumiem saka pati Izabella, un kas viņu visvairāk vilina baletā?
– Izabellai balets noteikti ir sirdslieta! Viņa ar lielu pašatdevi no rīta ceļas, gatavojas kārtējai darba dienai. Entuziasms, sirdslieta, apzinīgums, atbildība, darba mīlestība – tie būtu vārdi, kas raksturo Izabellas attieksmi un attiecības ar baletu. Viņa labi saprot: ja neieguldīs savu laiku un darbu, tad neko sasniegt nevarēs. Tas noteikti nav viegli, jo katru dienu prasa lielu darbu, nereti aizliegt sevi, tikt galā ar slinkumu, nevarēšanu.
Izabella sevi motivē katru dienu. Mums kā vecākiem nebūtu tik daudz spēka viņu motivēt un pierunāt uz baletu, ja pati to negribētu. Tas nebūtu iespējams!
– Kā īsti ir ar lielo sapni par baleta skatuvi nākotnē? Vai ir mērķis iekarot lielās skatuves?
– Katra diena ir izaicinājums, jo atpakaļceļa nav. Vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Izabella grib tikai uz priekšu, augstāk, tālāk, labāk. Balets prasa upurēt gandrīz visu brīvo laiku. Izabella nereti nedodas ceļojumā ar ģimeni vai kopīgos ģimenes izbraucienos. Nodarbības, mēģinājumi, uzstāšanās.
Lai kļūtu par balerīnu, ir jābūt ļoti stipras gribas cilvēkam un ļoti disciplinētam. Acis jāpiemiedz intrigām, nenovīdībai un skaudībai. Esam gatavi atbalstīt Izabellu viņas baleta gaitās līdz galam. Cik vien būs mūsu spēkos, atbalstīsim gan finansiāli, gan morāli, gan esot blakus, gan tad, kad neesam kopā. Vēlamies, lai viņa savu spīti un raksturu liek lietā, attīstoties un pilnveidojoties baleta dejā, nevis nosēžot telefonā un televizorā, tādējādi bezjēdzīgi zaudējot dārgo laiku.
– Kādas ir sajūtas, gatavojoties ceļojumam uz Itāliju?
– Kad Izabella dosies mācīties uz Itāliju, es (mamma) došos līdzi atbalstīt visos iespējamos veidos. Kopā jau mācāmies itāļu valodu. Jauni izaicinājumi, jauni apvāršņi. Mēs Izabellas vecumā par ko tādu pat sapņos nevarējām iedomāties!
– Pastāstiet par meitiņas dalību baleta konkursā Florencē.
– Ar iegūto otro vietu konkursā Florencē meitiņa saņēma balvu 300 eiro vērtībā, ko var iztērēt meistarklasēs – vienu nedēļu mācīties Opus ballet intensīvajā kursā Itālijas pilsētā Florencē. Savukārt iespēja mācīties Dženovā ir specbalva, ko žūrijas ielūgts viesis dāvāja tikai diviem konkursantiem, un viens no ielūgumiem bija paredzēts Izabellai. Skolas direktore vēroja konkursantus un izvēlējās audzēkņus, kuriem piedāvāt iespēju mācīties. Daži saņēma vienkārši mutisku ielūgumu, bet Izabellu aicināja uz skatuves un pasniedza balvu ar iespēju baleta mācības apmaksāt. Balvā ir iegūta iespēja gadu bez maksas mācīties baleta skolā Dženovā (Itālija), bet jau noteikti zinām, ka pie tā neapstāsimies un turpināsim gatavoties jauniem konkursiem. Jau tagad Izabella ir saņēmusi uzaicinājumu piedalīties Ballet Beyond Borders 2020, kas notiks Florencē. Pašreiz tiek slēgts līgums uz gadu, bet, ja patiks, noteikti turpināsim. Mācību maksa ir 5000 eiro gadā, ko Izabella ieguva specbalvā. Pašiem jāmaksā par dzīvošanu ļoti skaistā pilī pašā Dženovas centrā jūras krastā, kur arī notiks mācības.
– Kādas ir sajūtas pēc patīkamā pārsteiguma?
– Mēs konsultējāmies arī ar Zitu Ersu, Brigitu Strodu (bijušo operas direktora vietnieci) un citiem cilvēkiem – profesionāļiem. Visi kā viens bija stāvā sajūsmā un lika mums saprast, ka tā ir unikāla iespēja izsisties pasaulē. Tieši šādu ceļu uz panākumiem nesen mēroja baletdejotājs Timojefs Andriashenko, kurš pabeidza tieši šo Dženovas skolu un tagad strādā La Scala operā Milānā. Viņš piedalījās dažādos konkursos un arī tika pamanīts.
– Otrā vieta Florences konkursā noteikti nav vienīgais sasniegums. Kādos konkursos līdz šim meita vēl ir piedalījusies?
– Vēl Izabella ir piedalījusies Jauno solistu konkursā Viļņā 2017. gadā un šī gada pavasarī bija Starptautiskajā baleta konkursā Citta di Spoleto Itālijā, kur jau tika pamanīta un nonāca līdz finālam. Lielu paldies gribējām izteikt mūsu skolotājai Aleksandrai Kolidzejai-Analtei par meitiņas sagatavošanu šā gada abiem konkursiem.
– Kas ir tie cilvēki, kuri atbalsta jūsu ģimeni, kam vēlaties pateikt paldies?
– Īpašu paldies gribam veltīt visām Izabellas skolotājām un audzinātājām par ieguldīto laiku un darbu!
Patiess ir senais latviešu sakāmvārds, ka „Mazs cinītis gāž lielu vezumu". Izabellīte savos trīspadsmit gados ir sasniegusi ļoti daudz. Gandarījumu izjūt gan pati, gan vecāki un skolotāji.
26.07.2019.