Tagadējais Cesvaines veselības un sociālās aprūpes centra vadītājs un Cesvaines novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks JURIS ROZENBERGS, tāpat kā daudzi desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, pirms 20 gadiem atsaucās Latvijas Tautas frontes aicinājumam doties uz Rīgu, celt barikādes un aizstāvēt stratēģiski svarīgus objektus. Par to, kas tolaik cilvēkus mudināja riskēt ar savu dzīvību un doties uz Rīgu, vaicājām barikāžu dalībniekam.
– Esmu dzimis ģimenē, kura padomju laikā skaitījās non grata. Tēvs bija leģionārs un vēlāk – mežabrālis. Arī māte nāca no nacionāli noskaņotas ģimenes, līdz ar to gandrīz visu savu dzīvi esmu dzīvojis un audzis vidē, kur nacionālais noskaņojums ir bijis visu laiku. Visu dzīvi esam dzīvojuši ar svešu uzvārdu. Tēvs, izmūkot no padomju filtrācijas nometnes, paņēma sava skolasbiedra uzvārdu, un, pateicoties šim svešajam uzvārdam, arī visus padomju gadus izdzīvojām. Protams, tas arī radīja daudzus sarežģījumus, tai skaitā nespēju iegūt tādu izglītību, kādu būtu vēlējies.
Balstoties uz šo savu dzīves pieredzi, sākoties Atmodai, iekļāvos kustībā, un nekad neesmu to nožēlojis. Biju viens no tiem, kas organizēja Latvijas Tautas frontes (LTF) atbalsta grupu Cesvaines sviesta un siera rūpnīcā, kur strādāju par inženieri enerģētiķi. 13. janvārī piedalījāmies plašajā mītiņā Daugavas krastmalā, un, jau braucot uz to, bija informācija par asiņainajiem notikumiem Viļņā. Atceļā uzzinājām, ka centrā tiek celtas barikādes, jo visi apzinājās, ka līdzīgs notikumu pavērsiens var būt arī Rīgā.
Jau pirmdienas rītā rūpnīcā domājām, kā nokļūt Rīgā. Problēma bija viena – kur ņemt transportu? Tolaik rūpnīcai bija iegādāts jauns „Ikarus" autobuss, taču rūpnīcas vadītājs Aloizs Kniksts sevišķu labvēlību LTF aktivitātēm un mūsu idejai par braukšanu uz barikādēm neizrādīja. Man ar viņu bija gara saruna, kuras beigās ar atrunu, ka par autobusu uzņemos personīgu atbildību un tam nedrīkst būt ne skrambas, „Ikarus" tomēr tika atvēlēts. Uz Rīgu devāmies otrdien, 15. janvāra pēcpusdienā.
– Kas bija galvenā doma vai ideja, ar kuru braucāt uz Rīgu un piedalījāties barikādēs?
– Pamatdoma ikvienam no mums, kas devās uz Rīgu, bija, ka ir jāizkaro Latvijas valsts neatkarība un par to arī jāstāv, jo citas izejas nav. Kā visi janvāra notikumi beigsies, tolaik neviens no mums nezināja, taču doma par to, ka Latvijai jābūt brīvai un neatkarīgai valstij, bija mums visiem.
– Kādas ir spilgtākās atmiņas no barikāžu laika, kas jums ir saglabājušās?
– Jau braucot iekšā Rīgā pa Juglas tiltu, pats pirmais skats atstāja lielu iespaidu. Gar malām bija salikti traktori, smagā tehnika, kā arī pamatu bloki, kas tika darīts ar domu sašaurināt ceļa kustību. Visur dega ugunskuri, ap kuriem rosījās cilvēki. Visiem sejās smaids, nemanījām nevienu sadrūmušu. Tuvojoties Rīgas centram, skats nedaudz izmainījās. Mums bija jāapsargā Ministru Padome. Visa ēka bija ietverta kā vainagā, jo tai apkārt divās rindās bija sadzīta smagā tehnika. Izlīst cauri šim labirintam bija sarežģīti, un arī mūs līdz savam postenim aizveda pa sarežģītām ejām. Mums bija jāapsargā ēkas daļa Ģertrūdes un Elizabetes ielas stūrī. Nomainījām barikāžu dalībnieku grupu no Tukuma. Ugunskurs jau bija iekurts, mums tikai atlika uzturēt liesmu. Man spilgti atmiņā ir palicis brīdis, kad ap 10 vakarā pie mums atnāca divas sievietes jau cienījamā vecumā un groziņos atnesa maizītes un termosus ar tēju un kafiju. Viņas teica: „Dēli mīļie, stāviet! Uz jums ir vienīgā mūsu cerība." Man šķiet, ka tajās dienās daudzi rīdzinieki barikāžu dalībniekus atbalstīja ar pēdējo, kas tiem bija.
Atmiņā palicis arī tas, kā pirmajā naktī ar pāri palikušajiem pārtikas produktiem devāmies uz Mazo ģildi, kur bija ierīkots pārtikas sadales punkts. Rūpnīcas meitenes Dzidra Bilinska un Zigrīda Utināne visu iepriekšējo nakti bija cepušas bulciņas un speķa pīrāgus, kā arī smērējušas maizītes, no siera ceha dabūjām arī sieru, tādēļ beigās pārtika pat palika pāri.
Ejot uz Mazo ģildi… es neesmu savā dzīvē vairāk redzējis tādu kopības, siltuma izjūtu un brīvestību, kādu tolaik sajutu Rīgas centrā. Cilvēku sejas bija apgarotas, un tās rotāja smaids. Tās izjūtas bija vienreizējas, un otrreiz mūžā man tādas nav nācies piedzīvot.
– Cik ilgi palikāt barikādēs?
– Mūs no rūpnīcas palaida ar nosacījumu, ka, ja spējam iepriekš paveikt savus darbus, tad varam pēcpusdienā doties uz Rīgu, taču nākamajā dienā, vēlākais līdz pulksten 10, jābūt darbā, ja ne, tad var uz darbu nenākt vispār. Pirmo reizi 24 cilvēku grupa no rūpnīcas uz Rīgu devāmies 15. janvārī un 16. bijām atpakaļ. Nākamajā reizē, no 17. līdz 18. janvārim, no rūpnīcas bijām 17 cilvēku, taču pa ceļam paņēmām arī cilvēku grupu no Madonas. Trešajā reizē ar pavisam nelielu grupiņu cilvēku vilcienā devāmies uz Rīgu 21. janvāra rītā – pēc Iekšlietu ministrijas ieņemšanas. Todien mūs no Ministru Padomes aizvadīja prom, jo to sargāt vairs nevajadzēja, un aizveda uz Augstāko Padomi.
– Kā pēc nakts apšaudēm bija izmainījies iedzīvotāju noskaņojums?
– Nevaru apgalvot, ka barikāžu dalībnieki būtu kļuvuši bailīgāki, taču viegli jaušams nemiers visos, tai skaitā mūsos, tomēr bija.
– Barikādes Rīgā netika celtas stihiski, un arī barikāžu aizstāvju izvietojums nebija haotisks. Kā vērtējat visa šī pasākuma organizatorisko pusi?
– Ļoti liela loma bija tam, ka visas vietējās mazās LTF atbalsta grupas sadarbojās ar LTF koordinācijas centru Madonā, kas tālāk nodrošināja informācijas apriti ar centrālo LTF štābu Rīgā. Pieļauju, ka līdzīga sistēma darbojās arī citos rajonos. Jau braucot uz Rīgu, mēs zinājām, kādu objektu apsargāsim.
– Kā jūsu aktivitātes uztvēra pārējie cesvainieši? Bijāt vietējie varoņi?
– Ja jāsaka godīgi, biežāk pat nācās saskarties ar nievājošu attieksmi. Pozitīvi uztvēra tikai tie, kas paši šajā procesā bija iekšā. Ja jāraksturo kopējais tā laika noskaņojums, cilvēkiem Cesvainē lielākoties bija vienalga, kas tur Rīgā notiek. Tiem, kas paši brauca, noskaņojums bija citādāks, un viņi saprata, kas šajās dienās notiek.
– Mūsdienās, jau ar laika distanci aplūkojot janvāra notikumus, parādās dažādi, pat pretrunīgi vērtējumi. Ja jums šodien ir jāatbild uz jautājumu „bija vai nebija vērts stāvēt barikādēs", kāda būtu atbilde?
– Noteikti bija vērts, un barikāžu notikumiem ir sava nozīme, jo, ja to nebūtu, arī šodien situācija būtu citādāka. Neizslēdzu iespēju, ka Latvija kļūtu neatkarīga valsts, taču neatkarības cena būtu smagāka. Pirms 20 gadiem mēs parādījām, kāda ir situācija valstī un kāds ir tautas noskaņojums. To parādīja jau 13. janvāra manifestācija, uz kuru ieradās ļoti liels skaits cilvēku. Viņi nebija sabraukuši no visas Latvijas, lai paraudzītos „teātri", viņi bija ieradušies ar konkrētu noskaņojumu un nacionālo garu.
– Ja izvērtējam laika periodu kopš barikāžu notikumiem, vai mums ir izdevies sasniegt to dienu ideālus un valsts vīziju?
– Pie tā laikam ir vainojama mūsu latviešu mentalitāte. Esam pārāk mierīgi – ziemeļnieciskais tips – un neejam ielās kā, piemēram, grieķi par katru sīkumu, lai panāktu savu. Jā, es esmu vīlies daudzās lietās, un galvenokārt tajā, ka šodien pie varas ir ļoti maz no tiem cilvēkiem, kuri reāli izcīnīja mūsu valsts neatkarību. Savukārt netrūkst tādu, kas jau Atmodas periodā domāja par to, ko „es no tā visa varu iegūt sev". Uzskatu, ka sākotnējie ideāli bija sasniedzami un, ja process būtu norisinājies tā, kā tam bija jānoris, un pie varas atrastos gudri, valstiski domājoši cilvēki, nevis savtīgu interešu vadītas personas, mēs šodien nebūtu daudz bēdīgākā situācijā kā igauņi vai poļi. Neraugoties uz to, domāju, ka neatkarības ideja mūsu valstī nav bankrotējusi un, ja būtu nepieciešams, atsauktos aicinājumam doties uz barikādēm arī šodien.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto