Vasaras sākumā Madonas novadu apmeklēja atvaļinātais Austrālijas armijas pulkvedis Jānis Vīksne ar savu ģimeni. Viņa dzimšanas vieta ir Barkava. Otrā pasaules kara notikuma griežos viņa ģimene nonāca Austrālijā, kur Jānis Vīksne sekmīgi izveidoja militāro karjeru. Madonas novadu un Barkavu viņš apmeklēja ar mērķi tuvāk izpētīt savu dzimtas koku un vākt materiālus par kaujām, kas Otrā pasaules kara nogalē norisinājās Barkavas pusē. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar atvaļināto pulkvedi, kas notika Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā.
— Mans tēvs Oto Felikss Vīksne tolaik strādāja Barkavas pagasta administrācijā, bet māte bija skolotāja. Tēvu sakarā ar darbu pagastā sākotnēji vācu armijā neiesauca, taču vēlāk tomēr viņu ieskaitīja 15. divīzijā. Šo divīziju vēlāk pārveda uz Vāciju. Bija dota atļauja transportēt arī viņa piederīgos, un tā mēs bēgļu gaitās tikām uz Vāciju. Iesākumā bijām Čehijā, kur Vācija bija izveidojusi nometnes, taču tad Čehiju iekaroja PSRS, un viņi atbildēja arī par bēgļiem. Nometnē lielākoties bija ģimenes, taču bija arī daži vīrieši bez ģimenēm. Viņi bija izkārtojuši latviešu ģimenēm vilciena sastāvu un krieviem teica, ka tas dosies atpakaļ uz Latviju. Sagadījās tā, ka dzelzceļš visu laiku veda caur padomju kontrolēto teritoriju, taču viens posms — aptuveni 30 km garš — gāja caur ASV kontrolēto zonu. Atceros, kā, iebraucot šajā zonā, vilcienu apstādināja lauka vidū un teica: viss, tālāk mēs nebrauksim. Acīmredzot šie vīrieši ar vilciena vadītāju to jau iepriekš bija sarunājuši. Viņi sazinājās ar amerikāņiem, un jau pēc brīža mūs ar smagajiem auto aizveda uz bēgļu nometni. Tur mums pievienojās tēvs, un, kad karš bija beidzies un pagājuši pieci gadi, mēs varējām izvēlēties, uz kuru valsti doties. Pieteikties varēja uz Lielbritāniju, Beļģiju, ASV vai Austrāliju. Uz Lielbritāniju vai Beļģiju neviens nevēlējās braukt, tādēļ bija jāizvēlas starp ASV un Austrāliju. Kāds mums bija pateicis, ka Austrālijā dzīve būšot vieglāka nekā ASV, tādēļ izvēlējāmies šo valsti.
Ierodoties Austrālijā, mums nekā nebija, viss bija jāsāk no jauna. Es angliski nepratu runāt. Vecāki nolēma, ka man jāiet austrāliešu skolā, jo tā ātrāk apgūšu angļu valodu. Tā arī notika. Jau vēlāk mācījos vidusskolā un ieguvu stipendiju Kvīnslendas universitātē. Arī mana sieva Kerija ir no Kvīnslendas.
Jau skolas laikā mani aizrāva kara lietas. Lasīju grāmatas, skolā biju kadets. Tēvs sacīja, ka nevēloties, lai es ietu karot, taču izprotot manu interesi, tādēļ šķēršļus nelikšot. Es nemainīju savu lēmumu, pieteicos karaskolā, un laimīgā kārtā mani uzņēma. Karaskolā bija kārtība, ka par katru jauno kadetu atbildību uzņēmās kāds no vecākajiem. Viņus sauca par „tēviem”. Kā zināms, karaskolā dzīve nav vienkārša, tādēļ bieži radās nepieciešamība pēc palīdzības. Sagadījās tā, ka mans „tēvs” arī bija latvietis Harijs Jankovskis, kaut gan visā karaskolā mēs bijām vienīgie latvieši.
Skolā nomācījos 4 gadus, un, tā kā pēc rezultātiem savā klasē atrados diezgan augstu, man bija lielākas izvēles iespējas izvēlēties tālāko jomu, kurā specializēties. Tolaik prestižas jomas, kurās grūti iekļūt, skaitījās tankisti, inženieri un artilēristi. Es izvēlējos tankistus, taču vienlaikus teicu, ka vēlos turpināt mācības. Kaut arī sākumā man to atļāva, mainoties vadībai, šāda iespēja tika liegta, tādēļ man vajadzēja izšķirties — palikt tankistos vai iet citā jomā. Izlēmu pāriet uz sakaru dienestu, kur uzdienējos līdz pulkvežleitnanta pakāpei. Vienlaikus absolvēju arī universitāti.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 23.07.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto