Vestienas pagastā pie gleznainā Stirnu ezera atrodas saimniecība "Gretes", kur saimnieko Nebaru ģimene. 3. augustā saimniekam Jānim Nebaram paliek apaļi 60, un, izjautāts pa dzīves vērtībām, viņš atzina, ka "inventarizācija" pagaidām netiek veikta un vēl arī nevelk uz atziņu apceri.
Mūža mīlestība ir mežs, mežsarga darbs Ērgļu mežniecībā, medības un, protams, ģimene, kur kopā ar sievu Birutu kopā nodzīvoti 37 gadi, izaudzināti četri bērni. Šis gads Jānim Nebaram paliks atmiņā arī ar augstskolas beigšanu un diploma saņemšanu, jo laiks neapslāpē vajadzību mācīties, papildināt izglītību. Tiekoties ar JĀNI NEBARU, mūsu saruna iesākās par mājām, par saknēm.
– Kas jums ir "Gretes"?
– Mājās, kur tagad izveidota saimniecība, kādreiz dzīvoja Jānis Ilsters, un te viņam ir ierīkota piemiņas vieta. Mūsu ģimene "Gretēs" saimnieko kopš 1995. gada. Mana dzimtā puse ir Ērgļu novada Katrīna, un, Ērgļu pusē dzimis un uzaudzis, nekur tālu laimi neesmu gājis meklēt. Saimniecība "Gretēs" nav liela – 34 ha. Ir arī mežs, dzimtas mantojums. Savu mežu taupu, pagaidām vēl neesmu cirtis. Mežs ir vērtība, ko var iznīcināt īsā laika posmā, bet pēc tam jaunus kokus tik ātri izaudzēt nevar. Saimniecībā savulaik esam audzējuši arī graudus, bet reljefa dēļ tas bija grūti izdarāms pasākums. Tagad mums ir bioloģiskā saimniecība, kur nelietojam ķīmiju, turam savvaļas govis, kas visu ziemu dzīvo ārā. Zīdītājgovis pašas izbaro teļus, sezonā pašas sameklē sev barību. Svarīgi pieskatīt aplokus, bet ziemā lopiem dodam rulonu barību un to sagādājam saviem spēkiem. Māju apkārtne ir pietiekami skaista, un esam atvērta lauku tūrisma sēta, piedāvājam apskatīt saimniecību, bioloģiskos lopiņus, atpūsties dabiskā vidē, peldēties un sauļoties ezermalā.
– Jūsu dzīvē liela loma bijusi mežam, un saistībā ar mežu izvēlēta profesija visai dzīvei. Kā aizsākās interese par mežu?
– Arī mans tēvs Arvīds Nebars bija mežsargs Katrīnas mežniecībā, kur strādāja arī par mežzini, bija mežziņa vietnieks Vecpiebalgas mežniecībā. Dzīvojām kordona mājā meža ielokā. Tēvs mani ņēma līdzi uz mežu jau no bērnības, un tur notika gan dabas mācība, gan meža skola, gan arī darba terpija. Tad, kad vajadzēja izvēlēties profesiju, ilgi nebija jāgudro. Ja sirdij tuvs ir mežs, patīk medības, tad izvēlējos mācīties Tukuma rajona Aizupes meža tehnikumā, kļūt par mežsargu. Pirmā darbavieta bija Kokneses MRS, kur iesāku strādāt par mežsargu, tad kļuvu par vietnieku, pēc tam 10 gadus nostrādāju par mežzini un atkal ilgus gadus par vietnieku. Darbs un vieta nemainījās, tikai amati. Tagad esmu mežsargs Ērgļu mežniecībā. Savai profesijai esmu uzticīgs jau 41 gadu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 02.08.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto