Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas klavierspēles skolotāja un nodaļas vadītāja; ērģelniece Lazdonas evaņģēliski luteriskajā baznīcā; skolēnu un pieaugušo koru koncertmeistare ILZE TOMSONE ar Madonu un mūspuses cilvēkiem ir saaugusi kā sulīgs koks ar zaļojošiem zariem.
Tāpēc jo vairāk kā pārsteigums daudziem ir ziņa – no 1. septembra Ilze pārceļas uz Liepāju.
– Atraujot rokas no tā, pie kā turamies, un kājas atraujot no pamata, kurš šķitis drošs, mēs nevis nokrītam bezdibenī, bet iegūstam spārnus lidojumam, – Ilzes gadījumā piekrītoši saka kolēģi. Un kā nu ne – uzaicinājums kalpot Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē, kur ir pasaulē lielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles un no 55 metrus augstā torņa aplūkojama brīnišķā Liepājas panorāma, vienlaikus jāuztver gan kā izaicinājums, gan vienreizēja iespēja un savā ziņā pat apbalvojums.
Aicinot Ilzi uz sarunu, vispirms vaicāju, kā un kad viņa atnāca dzīvot uz Madonu.
– Esmu alūksniete, mācījos Alūksnes bērnu mūzikas skolā, pēc tam iestājos Cēsu mūzikas vidusskolā, – atmiņās atgriezās Ilze Tomsone. – Uz Cēsīm devos pēc vidusskolas beigšanas, un tur arī vēlāk apprecējos. Vīram pēc studijām bija jāmeklē darbs, un, tā kā viņš pazina Madonas pūtēju orķestra diriģentu Helmutu Banku, mēs atbraucām uz Madonu. Madonas mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs uzreiz reaģēja un teica, ka viņam vajadzīgs pianists – ja pianiste nāks, darbu dabūs arī pūšamo instrumentu klases skolotājs. Tā abi atnācām uz šejieni.
– Vai ātri iejuties?
– Jā, ātri. Kolēģi bija jauki, direktors – ļoti pretimnākošs, kopumā Madonā esmu aizvadījusi 40 gadu.
– Jau daudzus gadus esi Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes ērģelniece. Pārcelšanās uz dzīvi Kurzemē visai tieši saistīta ar ticības dzīvi.
– Par kristīgo ticību un Baznīcas lietām sāku interesēties 90. gadu beigās, 2001. gadā tiku iesvētīta. Tad arī sāku kalpot par ērģelnieci Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Pie Lazdonas baznīcas ērģelēm esmu nokalpojusi 19 gadu. Vienā brīdī sapratu – lai arī cik mazas ir Madonas luterāņu draudzes ērģeles, pašmācības ceļā tās apgūt nevarēšu. Savā būtībā esmu perfekcioniste, un man likās briesmīgi, ja cilvēks sēž pie instrumenta, ko līdz galam nepārvalda. Tolaik draudzē kalpoja mācītājs Hanss Jensons, viņš rosināja iestāties Lutera Akadēmijā un studiju programmas „Baznīcas mūzika" ietvaros apgūt ērģeļspēli. Likās, nesen neklātienē pabeidzu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, lai mācītos vēl vienā augstskolā – tas tā kā par traku. Beigās tomēr sadūšojos un Lutera Akadēmijā iestājos. Mani ļoti atbalstīja draudze, un studiju laikā divus gadus pie ērģelēm nokalpoju vēl kopā ar mācītāju Hansu Jensonu, pēc tam viņš tika pārcelts uz Liepāju.
– Pēc augstskolas ieguvi kvalifikāciju „Baznīcas mūziķis".
– Lutera Akadēmijā apguvu ne tikai ērģeļu spēli, bet arī liturģisko ērģeļspēli, kas nepieciešama dievkalpojumu laikā. Mācījāmies dziedāt solo un liturģisko dziedāšanu, apguvu diriģēšanu un kora vadīšanu. Daudz bija arī teoloģisko priekšmetu, kas likās ļoti interesanti. Mācīties nebija vienkārši – trešdienās lekcijas ilga 12 stundu garumā, ceturtdienās tās bija līdz pulksten 12, tad sēdos autobusā un braucu uz klavierspēles stundām Madonas mūzikas skolā. Tā visus četrus gadus.
– Paralēli iemācīto pielietoji praksē savā draudzē.
– Izveidoju arī draudzes ansambli, jo pirms tam Ginta Ludberga Lazdonas baznīcā bija vadījusi slavēšanas grupu, kas pastāvēja tikai pāris gadu. Vadītājai sašķobījās veselība, un šī lieta pārtrūka. Mācītāja mudināta, uzrunāju dziedātājas, un palēnām sākām dziedāt repertuāru, kas nepieciešams dievkalpojumam. Bez tam šai periodā tika nodrukātas jaunās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Dziesmu grāmatas ar vairāk nekā 600 dziesmām. Izdevumā iekļautas gan tradicionālās baznīcas dziesmas, gan jaunas un atjaunotas dziesmas, un tas bija liels izaicinājums draudzei, jo daudzas dziesmas bija svešas, cilvēki dievkalpojumos sēdēja un klusēja. Tad mēs bijām tādas kā priekšdziedātājas, kas palīdzēja iejusties un iemācīties jaunās dziesmas.
– Vēl jau esi daudzu koru koncertmeistare, pastāsti par šo aicinājumu!
– Esmu algota koncertmeistare Madonas Valsts ģimnāzijas korim un Madonas kultūras nama senioru korim „Mantojums". Ar šiem kolektīviem sadarbība veidojusies ilgu gadu garumā, bet atsevišķās reizēs esmu bijusi koncertmeistare vēl daudziem citiem novada kolektīviem. Tas ir lauciņš, kas manai sirdij ir ļoti tuvs, īpaši būt koncertmeistarei skolēnu koriem. Esmu sadarbojusies ar diriģenti Iju Voiniču-Grīnu, Ināru Stepāni, Anitu Melnupu, ilgus gadus biju kopā ar Ainas Miezītes vadīto Ļaudonas jaukto kori „Lai top!" (kolektīvu tagad vada Jānis Trūps). Kori patiešām ir mana sirdslieta, līdzdalība Dziesmu svētkos ir kas fantastisks. Tā kā pati laika trūkuma dēļ vairs korī nedziedu, iespēju piedalīties Vispārējos dziesmu un deju svētkos uztveru kā milzu dāvanu. Tādā veidā esmu atgriezusies koru vidē, izjūtu gandarījumu un prieku, ko sniedz kora dziesma.
– Tavs pamatdarbs saistās ar mūzikas skolu, kur esi skolotāja daudziem audzēkņiem.
– Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā man šogad bija desmit audzēkņu specialitātē un divdesmit vispārējās klavierēs. Tas patiešām ir daudz. Katram darbam ir savas ēnas puses, bet kopumā mans darbs nesis milzu gandarījumu. Ir prieks vērot, kā no maza ķipara izaug cilvēks, kurš skaisti spēlē un pats to novērtē. Turklāt audzēknis iemācās sadalīt savu laiku, iemācās sevi organizēt, sakārtot un pārvaldīt savu dzīvi. To mūzikas skola iedod līdzās konkrētā instrumenta apguvei. Turklāt mūsu audzēkņi iemācās klausīties, viņi apmeklē koncertus, izveidojas plašs redzesloks.
– Šodien ir skolas izlaidums, vai mūzikas skolu beigs arī tavi audzēkņi?
– Jā, viena skolniece šogad skolu beidz, par pārējiem audzēkņiem sirds sāp, jo tie būs jāatdod citiem pedagogiem. Skolā domājām un spriedām – ja varēs atrast jaunu klavierspēles skolotāju, tas būs brīnišķīgi, ja ne – jāmēģina sadalīt stundas esošajiem pedagogiem. Fakts ir tāds, ka uz Madonu ataicināt jaunu speciālistu nav nemaz tik vienkārši. Jaunie no Rīgas izbraukt nemaz tā netiecas.
– Tev ir veicies, ka arī bērni ir cieši saistīti ar mūziku, ģimenē runājat vienā valodā. Pastāsti par viņiem!
– Dēls Valdis ir Valsts Akadēmiskā kora „Latvija" mākslinieks, viņš šai korī ir arī viens no diriģentiem, Māris Sirmais ir kora mākslinieciskais vadītājs. Kā otrs diriģents Valdis ir strādājis arī korī „Balsis", tagad jau vairākus gadus ir galvenais diriģents korī „Juventus". Meita strādā Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī. Viņa ir strādājusi arī skolā, tur pasniegusi vijoles spēli.
Tas, kas uztrauc – pandēmijas laikā mūziķi visasāk ir izjutuši dīkstāvi un krīzi – kopš marta viss ir apstājies, nākotne ir ļoti neskaidra. Ir pateikts, ka sezona atsāksies, koris jau darbu uzsāka, bet Operā pašlaik un joprojām līdz 4. augustam ir izsludināta pauze. Arī darbs ar kori – vai tad var pilnvērtīgi strādāt, ja starp dziedātājiem jāievēro 2 metru distance?
– Kā tava dzīve veidosies Liepājā, kāds ir piedāvājums?
– Liepājas bīskaps Hanss Martins Jensons, jau tiekoties manu studiju laikā Rīgā, aicināja uz Liepāju paspēlēt Svētās Trīsvienības baznīcas ērģeles. Viņu īsti neapmierināja esošais ērģelnieks, aicināja nospēlēt dievkalpojumu. Toreiz tas likās pilnīgi nereāli – milzīgs attālums, otra pasaules mala. Tiku aicināta vairākkārt, bet šo domu atvirzīju.
Pagājušā gada nogalē, kad atkal satiku Hansu Jensonu un tiku uzrunāta, nolēmu aizbraukt. Liepājas katedrāles ērģeles patiešām ir milzīgs vēsturisks instruments, tam ir 131 reģistrs, 7000 stabuļu, 4 manuāļi. Puse no torņa aizņem stabules – pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles ar milzu iespējām. Ērģeles vairākkārt ir pārbūvētas, un tas darīts ļoti veiksmīgi – ērģeles ir grandiozas, un to skaņa ir kupla. Salīdzinot ar Madonas ērģelēm, jutos kā pārsēdusies no bērnu velosipēda uz boingu. Ērģeles uzreiz nav aptveramas, katrai spēlei ir nopietni jāgatavojas. Janvārī vienu dienu nosēdēju, lai instrumentu saprastu, un dievkalpojumu nospēlēju. Gandarījums bija milzīgs, draudze bija apmierināta, un saņēmu uzaicinājumu pēc uzaicinājuma. Pagājušajā nedēļā Liepājā biju atkal un uzzināju, ka man tur būtu arī darbs mūzikas skolā. Atalgojuma ziņā tas ir svarīgi, jo no baznīcas ienākumiem vien izdzīvot nevarētu. Pārdomas bija ilgas, pirms izšķīros, jo Madonā ir viss – darbs, kolēģi, draudze, draugi, bet tāds nemiera gars allaž esmu bijusi. Pabeidzu augstskolu, iestājos autovadīšanas kursos, pabeidzu tos un iemācījos braukt, iestājos otrā augstskolā. Tagad ir jauns piedāvājums, un esmu nolēmusi tam piekrist. Protams, ir grūti šķirties no Madonas, tāpēc jau pārdomas ilga pusgada garumā, bet otras šādas iespējas var nebūt.
19.06.2020.