13. novembrī Ārlietu ministrijā tika apbalvoti konkursa „Mans Latvijas karoga stāsts" uzvarētāji, tai skaitā arī Varakļānu vidusskolas 12. klases skolniece MAIJA ZEPA. Sīvā konkurencē – 215 eseju no 86 skolām, 2 esejas no Eiropas skolas Luksemburgā un 28 vēstules no iedzīvotājiem visā Latvijā – Maija izcīnīja pirmo vietu 10.-12. klašu grupā.
– Vēja stāsts. Likteņu stāsts. Karoga stāsts. Karogs ir viena no mūsu – latviešu – maņām. Tāpat kā aklie alkst ieraudzīt mīļoto vaibstus, tā mēs ceram sajust visu, ko izsaka karogs. Sajust piederību, tuvumu, mīlestību, bet pāri visam – brīvību. Sajust, ka mēs neesam tikai viens no miljoniem, tikai piliens jūrā. Sajust, ka mēs esam latvieši un spējam apvienoties zem sava karoga. Sajust, ka ir vieta, kur mūs vienmēr uzņems atpakaļ un gaidīs. Sajust, ka katrā no mums mīt sarkanbaltsarkanais, – tā savā esejā raksta Maija Zepa, bet sīkāk par viņu, konkursu un skolnieces dalību tajā – šajā sarunā.
– Kā izlēmi piedalīties konkursā, un kur radās iedvesma tavam karoga stāstam?
– Literatūras skolotāja Anita Saleniece mūsu klasei parādīja konkursa nolikumu, bet man sākumā pat nebija ne domas piedalīties, jo nebija ideju. Vakarā mājās to nedaudz pārdomāju, iešāvās prātā vēja motīvs, un tā arī eseja tika uzrakstīta. Mana eseja bija karoga – vēja stāsts. Grūti paskaidrot, bet galvenā doma ir tāda, ka vējš visu laiku audās cauri un atstāstīja karoga dzīvi. Esejā vairāk rakstīju nevis par kādu konkrētu notikumu, bet gan izjūtām. Karoga vešana uz Sibīriju bija kā simbols tam, ka karogs mums vienmēr būs līdzās – mēs varam aizbraukt tālu prom no Latvijas, bet neaizbēgsim no tā, ka esam latvieši. Domu par Sibīriju man ieteica mamma, un tā ļoti labi sasaucās ar vēja motīvu, tāpēc galarezultāts ir tāds. Taču iedvesmas kā tādas nebija, vienkārši apsēdos un teju vai sāku rakstīt. Konkursa ideja bija, lai cilvēki raksta par notikumiem, atmiņu stāstiem vai vienkārši savām izjūtām. Tā kā neesmu bijusi vēsturiski svarīgu notikumu lieciniece, koncentrējos uz izjūtām. Katru dienu, protams, par patriotismu vai latvietību nedomāju, bet reizēm tomēr iznāk pajautāt: kas notiek ar Latviju? Tad paliek jocīgi ap sirdi; arī rakstot karoga stāsta eseju, nācās par to aizdomāties.
– Kādas tad šobrīd ir domas vidusskolēnam par Latviju?
– Bēdīgas. Tā kā pašlaik mācos 12. klasē, ir jādomā, ko darīšu pēc tam. Līdz šim es savus nākotnes plānus zināju droši, taču tagad jau māc nelielas šaubas. Mans primārais mērķis ir studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Taču droši zināt neko nevar, jo pašlaik situācija valstī mainās ik dienu. Rezerves plāni man ir, piemēram, stāties citā fakultātē vai mēģināt atrast darbu.
– Tevi, acīmredzami, saista literatūra.
– Nezinu, kāpēc, bet man patīk rakstīt, tādēļ patīk literatūra. Reizēm ir tā, ka, pēc skolas aizejot mājās, prātā ir iešāvusies kāda doma un to gribas uzrakstīt. Katrs mēs gribam aiz sevis kaut ko atstāt – man tās būs manas domas uz papīra, pat ja tās pagaidām nav domātas citiem rādīšanai. Nezinu, pie kāda žanra pieder mani mēģinājumi literatūrā, bet tā viennozīmīgi ir proza. Stils aptuveni pielīdzināms Ingai Ābelei, bet, protams, līdz viņas līmenim vēl augt un augt.
– Kurā brīdī literatūra tevi uzrunāja?
– Skolotāja Anita Saleniece literatūras stundas padarīja ļoti interesantas: līdz vidusskolai man šķita, ka tikai lasām un gudri spriedelējam par grāmatām, vidusskolā esmu sapratusi, ka literatūrā var arī izpausties, paraudzīties uz visu citādi. Esmu domājusi arī par manu iespējamo nākotni šajā jomā, bet tam visam līdzi nāk tipiskā latviešu nedrošība. Pašlaik nešķiet, ka esmu gana veiksmīga literatūrā, lai visu dzīvi veltītu rakstniecībai. Tāpēc ir rezerves plāni. Es jau no bērnības daudz lasu, jo mums mājas ir daudz grāmatu. Turklāt gan māsas, gan brālis ir vecāki par mani, tāpēc bija sevi kaut kā jāizklaidē.
– Vai ir lietas, par kurām raksti vislabprātāk?
– Pārsvarā rakstu par emocijām, izjūtām, cilvēkiem, dabu – ne tipiskā nozīmē: par skaistām pļavām un saullēktiem, bet dabu kā mūsu mājvietu, cilvēka un dabas mijiedarbību. Ir līdzīgi domājoši cilvēki, ar kuriem ir viegli un nedaudz pat iedvesmojoši kontaktēties. Reizēm pēc kopīgi pavadītas pēcpusdienas vai vakara tā vien šķiet, ka nu tagad gan es varētu rakstīt. Ir arī tādi, kas domu par rakstīšanu nogriež jau pašos pamatos.
– Kādā veidā jaunietis var sevi literāri pilnveidot Varakļānu pusē?
– Piemēram, ir skolas avīze, bet es tajā īpaši neiesaistos. Tas ir nedaudz citādi – rakstīt par kādu pasākumu. Protams, neatsaku, ja palūdz, bet man tas šķiet sarežģīti – parādīt savu skatījumu par kādu konkrētu notikumu. Literāru pulciņu Varakļānos nav, un tie domubiedri, ar ko tiekamies, nav tādi, ka mēs sanākam, lai runātu par literatūru vai rakstīšanu. Vienkārši cits citu pozitīvi uzlādējam, kas reizēm veicina pārdomas, rakstīšanu. Protams, vēlos, lai varētu savstarpēji apmainīties ar pieredzi, padalīties tajā, ko daru, un dzirdēt viedokli, bet to parasti jautāju draugiem. Literāra grupiņa jauniešiem būtu noderīga, jo cilvēks taču tiecas pēc sabiedrības un vienam darboties ir apnicīgi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 21.11.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
`
OĻĢERTA SKUJAS foto