Vakar Madonas kultūras namā ar piemiņas zīmēm tika apbalvoti 1991. gada barikāžu dalībnieki. Viņu vidū bija arī Madonas mūzikas skolas skolotājs ARTURS KLOPPE, kas tajās janvāra dienās pirms deviņpadsmit gadiem barikādēs pabija gan kā mūziķis, gan kā dalībnieks.
– Kas bija tas, kas nebūt ne vieglajā laikā jūs pamudināja doties uz Rīgu, uz barikādēm?
– Manuprāt, tas bija laiks, kad neviens nevarēja stāvēt malā. Nāca paziņojumi no Rīgas par to, kas notiek, ka tiek celtas barikādes, un īpaši uz Rīgu tika aicināti mūziķi, kas tos cilvēkus, kuri tur atradīsies dienām un naktīm, spēs iedvesmot un uzmundrināt. Tolaik mēs darbojāmies lauku kapelā „Madonas vecpuiši" (kapelā bija Māris Jansons, Andris Grūbe, Jānis Birznieks, Imants Pulkstenis, Raimonds Vecozols un es) un visi kā viens izlēmām, ka jābrauc. Atceros mūsu vijolnieka Māra Jansona vārdus: „Pienāks diena, kad tev mazdēls pajautās: klau, vectētiņ, kur tu tolaik biji?" Pēc šiem vārdiem nevienam vairs nebija nekas sakāms, bija jābrauc, jo tā bija mūsu atbildība nākamo paaudžu priekšā.
Sākumā spēlējām Dzirnavu ielā, kur bija speciāli šim nolūkam uzstādīta aparatūra. Uz maiņām uzstājās dažādi mūziķi, atceros Raimondu Macatu, Olgu Rajecku un citus. Vēlāk jau vienkārši gājām ielās un spēlējām tur, kur cilvēki sēdēja ap ugunskuriem. Repertuārā bija populāras ziņģes, karavīru dziesmas, viss, ko cilvēki zina un ko spēj dziedāt līdzi. Jau īsā laikā ap ugunskuriem izveidojās improvizēts dziedošu cilvēku koris. Visur tikām saņemti ar ovācijām. Par spīti aukstajam laikam salu nejutām – iedzērām karstu tēju un rāvām vaļā mūziku. Šādi pa Rīgu nodzīvojām divas dienas. Manuprāt, barikāžu dalībniekiem mūziķu atbalsts bija ļoti nozīmīgs, sajutām vienotību un cīņassparu. Jau vēlāk kopā ar Māri Jansonu uz Rīgu vairākkārt devāmies paši stāvēt barikādēs. Izgājām elementāro apmācību, zinājām, kas jādara un kas nav jādara. Šķita nedaudz jocīgi – stāvam barikādēs un aizstāvam savas valsts neatkarību, taču ieroču rokās nevar būt un arī pretoties un pielietot spēku pret OMON nedrīkstam. Atceros kādu spēcīgu jaunekli, kas bija nostādīts pirmajā rindā. Viņš teica: „Kāpēc es? Ja nāks OMON, lai iet vecie, man vēl visa dzīve priekšā" Par tādu runāšanu viņš uzreiz tika aizsūtīts prom.
– Vai pašam nebija brīdis, kad piezagās baiļu izjūta un uztraukums par savu dzīvību?
– Par bailēm tās nosaukt īsti nevar, bet bija brīži, kad sirds uztraukumā noraustījās. Regulāri tika ziņots par to, kā OMON pārvietojas, un, kad devās mūsu virzienā un visiem bija jāstājas ierindās, sirds tomēr nedaudz iedrebējās, jo bija liela neziņa, kas notiks tālāk. Taču lielākoties mēs dzīvojām ar izjūtu, ka visa tauta, visa Latvija šajā brīdī ir mums blakus un nav no kā bīties.
– Kādas ir izjūtas, atskatoties uz barikādēm ar šodienas zināšanām un pieredzi?
Tagad daudz tiek diskutēts par to, cik barikādes bija nozīmīgas un ka pašlaik daudzi ir vīlušies tā laika ideālos, otrreiz šajā procesā vairs nepiedalītos.
– Arī šobrīd es uzskatu, ka mēs rīkojāmies pareizi, un es neko nenožēloju. Jā, iespējams, barikādēm lielas militāras jēgas nebija, taču tās bija spēcīgs ideoloģisks ierocis. OMON vienkārši nevarēja šaut uz neapbruņotiem cilvēkiem. Cits jautājums, protams, ir par to, kas notika pēc barikādēm. Kāds ukrainis man izstāstīja vietējo parunu: „Nedod cūkai ragus un mužikam varu!" Kā zinām, cūkai jau ar snuķi pietiek, lai nodarītu lielu skādi, bet mužiks, ticis pie varas, nezinās, ko ar to iesākt. Ne jau visi, kas vēlāk nāca pie varas, bija mužiki, taču bija redzams, ka daudzi no viņiem nezina, kā pārvaldīt valsti. Man radās tāds iespaids, ka daži šajā situācijā vienkārši apjuka, nezinot, vai labāk raust sev vai rūpēties par valsti. No otras puses, es īsti nevaru viņus tiesāt, jo nezinu, kā pats viņu vietā būtu rīkojies, vai būtu tik spēcīgs, ka neizmantotu iespēju parūpēties par savu labklājību. Ne velti ir teiciens, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Man šķiet, ka politikas vidē ir asi jūtams ētikas un iekšējās inteliģences trūkums. Taču, neraugoties uz to, kas notiek šodien, es joprojām uzskatu, ka barikāžu laikā rīkojāmies pareizi, un, ja būtu nepieciešams, es piedalītos arī tagad, vienīgi būtu kļuvis nedaudz gudrāks.
– Vai ko līdzīgu barikādēm šodien maz būtu iespējams atkārtot?
– Tolaik visai tautai bija kopīgs, vienots mērķis, šis mērķis bija brīvība. Atgūsim to un tad jau redzēs, ko tālāk. Šobrīd es nezinu, kāds ir tas mērķis, uz ko Latvija iet. Labi, vienu brīdi par mērķiem bija Eiropas Savienība un NATO, esam tos sasnieguši, ko tālāk? Nav tagad kaut kā tāda, kā dēļ būtu vērts paskatīties uz augšu un censties to sasniegt. Primārais ir katram nodrošināt personīgo labklājību, bet vienota mērķa mums nav. Šajā ziņā es vēlos uzteikt Madonas mūzikas skolas direktoru Arti Kumsāru, jo redzu, ka viņam šāds mērķis ir. Tiesa, laikā, kad pat tāds izcils mākslinieks, mūziķis kā Imants Kalniņš, kura bērni visi kā viens ir gājuši mūzikas skolā, atļaujas pateikt, ka Latvijas mūzikas skolas ir „liekēžu bars", šo mērķi sasniegt kļūst aizvien grūtāk. Ir pierādīts, ka mūzika pozitīvi attīsta cilvēka domāšanu. Ja mēs nolemsim atteikties no mūzikas skolām, sporta skolām un interešu pulciņiem, tad varam sākt krāt naudu jaunu cietumu celšanai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.02.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto