Šodien atzīmējam vasaras saulgriežus, kad aizvadīta gada īsākā nakts. Tomēr sabiedrībā šo notikumu ierasts svinēt Līgo dienā, sagaidot Jāņu rītu. Šajās dienās vairāk ieklausāmies mūsu senču tradīcijās, ejam dabā un smeļamies tās enerģisko spēku. LĪGA JĀTNIECE līdzsvarā ar dabu dzīvo ne vien savā vārdadienā Līgo dienā, bet arī ikdienā – gan darbā, gan brīvajā brīdī.
Dzimusi madoniete, jauniete pirms četriem gadiem atgriezās dzimtajā pusē. Tā bijusi veiksmīga apstākļu sakritība – uzsākt apsaimniekot Lubāna mitrāja informācijas centru, kas nu ir pastāvīga darbavieta un hobijs reizē.
Līga Jātniece mazliet pastāsta par savu dzīvesgājumu: – Mācījos Madonas pilsētas 1. vidusskolā, tad Madonas Valsts ģimnāzijā. Brītiņu pamācījos Latvijas Universitātē vides zinātni, bet sapratu, ka tajā programmā kaut kas tomēr nav mans, nesakrita zvaigznes. Tāpēc pārgāju studēt uz Vidzemes Augstskolu (VA). Augstskolas laikā strādāju Valmieras drāmas teātrī par viesmīli. Esmu studējusi Zalcburgā Erasmus apmaiņas programmā, praksi izgājusi Norvēģijā. Man bija ļoti forša skola, kuras ietvaros varēju daudz ceļot, piedalīties dažādos projektos.
VA pabeidzu tūrisma organizāciju un vadību, pēc augstskolas tomēr grasījos nākt atpakaļ uz Madonu. Kā reiz sakrita, ka bija konkurss uz tiesībām apsaimniekot informācijas centru. Tieši darbojos biedrībā „Pie Kraujas", mūs uzrunāja, lai piedalāmies. Tā arī sanāca. Skolu pabeidzu februārī, martā-aprīlī bija šis uzaicinājums, un 1. jūlijā mums atdeva atslēgas. Nu jau būs ceturtais gads šeit, laiks ir paskrējis ārkārtīgi ātri.
– Vai vienmēr šī joma ir saistījusi? Arī pirmā studiju programmas izvēle bija šajā virzienā?
– Man prieks, ka man ir darbs pie dabas, šķiet, ka es citādāk nemaz arī nevarētu. Jā, arī pirmā studiju izvēle bija ar to saistīta, tas vienmēr sēdējis manī iekšā. Ļoti patīk āra aktivitātes – laivot, iet pārgājienos, braukt ar riteni, ceļot un tamlīdzīgi. Ir arī mazliet dziļāka interese par dabas norisēm. Bet negribēju tik ļoti iet iekšā zinātnē, kā tas bija vides zinātnes studiju programmā, tādēļ meklēju balansu starp būšanu dabā un tās pētniecību. Domāju, tas arī izdevās.
– Kā sasaucas darbošanās biedrībā „Pie Kraujas" un Lubāna mitrāja informācijas centra vadīšana?
– Kad piedalījāmies konkursā par apsaimniekošanu, sākotnējā doma biedrībai varbūt bija mazliet citādāka. Biedrībā bijām 16 jaunieši, kas atnākuši no augstskolas uz Madonu, sākuši šeit strādāt, būvēt ģimenes, bet kas arī grib darīt to labo darbiņu sabiedrībai. Sākumā šķita, ka nu tik visi brauksim un darīsim. Bet 100 kilometri, lai katru reizi izbraukātu, protams, tomēr ir ļoti jūtams attālums. Man un kolēģei Ilzei šī šobrīd ir pamatdarbavieta, šeit mēs strādājam. Viens, mēs esam informācijas centrs. Te ir ceļveži, suvenīri. Otrs, rīkojam pasākumus. Pagājušajā piektdienā, piemēram, atklājām laivošanas sezonu pa ezeru, ir bijušas putnu dienas, semināri, lekcijas. Trešais, vadām ekskursijas un bērnu nometnes. Mums ir naktsmītnes un nu jau arī telšu vietas. Tas ir gana plašs kopums.
Jaunākais, ko biedrība ir paveikusi, – pēc Jāņiem Lubāna ezerā būs pieejami SUP dēļi, ar laiku arī kajaki. Kā informācijas centrs esam zem Madonas novada tūrisma un uzņēmējdarbības attīstības nodaļas, strādājam visi kopā. Tomēr daudzās lietās mums ir vieglāk darboties kā biedrībai, piemēram, tajos pašos projektos.
– Kā pa šiem četriem gadiem ir mainījies Lubāna mitrāja tūrisma informācijas centrs? Par ko ir gandarījums, kur gribētos redzēt attīstību?
– Šajā laikā esam vērtējuši, kāpēc cilvēki šeit brauc, ko viņi vēlas redzēt. Tad jau darbošanās tam arī pielāgojas. Domāju, mēs neesam tūrisma informācijas centrs klasiskā izpratnē. Mēs nevaram tikai piedāvāt ceļvežus, mums arī pašiem ir jādara un jārāda. Dažādi pasākumi cilvēkus uz šejieni atved, un tas ir viens no veidiem, kā mobilizēt tūristus. Darbošanās sākumā tas vispār bija fenomenāli, ka cilvēki brauca no visas Latvijas, bet ne vietējie. Nu jau pamazām arī novadnieki pamanījuši, ka šeit ir forši. Īpašs prieks redzēt ģimenes, kas regulāri brauc uz mūsu pasākumiem, visu laiku pie mums atgriežas.
Uz ko šobrīd vēlētos iet un ko veidot – gribētu šo veidot kā Lubāna mitrāja centru. Multifunkcionālu vietu, kur ir pastāvīgās ekspozīcijas, interaktīvi izzinošas nodarbes, labiekārtota apkārtne ģimenēm ar bērniem, lai viņiem ir, kur rāpties un kāpelēt, aktīvās atpūtas iespējas pieaugušajiem. Uz to arī pamazām virzāmies.
– Braucot šurp nodomāju, ka daudzie kilometri pa grantēto ceļu noteikti savu reizi iegriež.
– Agrāk tas bija ļoti izteikti, ka no Rēzeknes cilvēki brauc, ierauga šo ceļu, apgriežas un brauc atpakaļ, jo nevēlas lauzt savu mašīnu. Katru gadu kāds no pašvaldības piebrauc, mēģina risināt un aktualizēt šo jautājumu, bet saprotu, ka tas nav tik vienkārši, jo tas ir nevis pašvaldības, bet gan valsts ceļš. Protams, asfaltēts ceļš būtu izcili. Nezinu gan, kāda tad būtu tūrisma plūsma. Jau šobrīd tā tendence ir augoša, ik gadu apmeklētāju kļūst arvien vairāk. Mums tomēr kapacitāte ir tāda, kāda tā ir. Esam mazs guļbūves namiņš, kur valda mieriņš. Tādēļ šobrīd esam ļoti apmierināti, varbūt pat krietni vairāk apmeklētāju mēs arī nevarētu uzņemt. Jāsaprot, ka šī vieta ir ļoti mežonīga, nepieradināta. Te ir džungļi, visapkārt – purvi, ezers, putni. Varbūt tas zemes ceļš līdz ar to pie tā arī piederas. Mēdz atbraukt cilvēki, kas nav pat redzējuši odus (smejas). Tomēr ārzemnieki vienmēr ir 100% sajūsmā par visu. Man pašai, šeit strādājot, vienmēr jau šķiet – vēl vajadzētu tā un šitā, varētu vēl labāk. Bet no ārzemniekiem jūtu, ka tieši tas šos cilvēkus arī uzrunā – ka šeit nav viss bruģēts, ar parkiem un strūklakām… Arī latvieši arvien biežāk pie mums atbrauc, un tiešām ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki, kuri grib uzzināt, interesējas – prieks strādāt. Jo sevišķi ir gandarījums, kad cilvēki vienkārši nebrauc projām, vēl sēž un sēž, jo viņi šeit jūtas tik labi. Tad šķiet, ka kaut ko jau tu dari pareizi.
– Rudens un ziema gan tūrismam ir nesezona; kas Lubāna mitrāja informācijas centrā notiek šajā laikā?
– Oktobrī beidzas pīļu medību sezona, un tad arī viss. Pavasarī sezona atsākas ar putnu migrāciju. Tad nāk skolēnu grupas, vasarā, no maija līdz pat septembrim, ir tūristu grupas. Tad ir pīļu medību sezona. Tie ir gada lielākie pieturas punkti. Tā ir mūsu priekšrocība, jo citiem tūrisma sezona mēdz būt pat vēl īsāka. Daba ievieš šīs korekcijas, kas arī ir pareizi, lai ievilktu elpu, saliktu punktus aizvadītajai sezonai, sakārtotu papīrus, kā arī sāktu domāt par jauno sezonu. Tāpat jau arī ziemā sarīkojam kādas aktivitātes, šeit var slēpot, slidot, ir arī zemledus makšķerēšanas būda. Diemžēl ledus segums ir ļoti nepastāvīgs, piemēram, pagājušajā ziemā varēja tikai slēpot, uz ledus iešanu bija grūti paredzēt. Bet tad var braukt uz Madonas reģiona kalniem vai slēpot uz Smeceres silu, lai ziemu izbaudītu pa īstam.
– Kā atpūšas informācijas centra vadītāja? Vai nesanāk kā teicienā par kurpnieku un kurpēm?
– Ir jau komiski; cilvēki atbrauc un teic: „Jums te ir tāds miers un klusums." Tikmēr es klusībā domāju: „Tā, man vēl tas un tas ir jāizdara." (Smejas.) Protams, man šeit ir darbs, nevis atpūta. Tāpēc cenšos ik pa brīdim doties kaut kur, pabūt citur dabā, lai mazliet izrautos no tās darba vides. Patīk apmeklēt pasākumus, aizbraukt uz Rīgu, kādu teātra izrādi vai koncertu. Šobrīd vairs nedejoju tautiskās dejas, jo diemžēl nevaru apvienot ar darbu. Esmu mēģinājusi arī jogu, iet uz klinšu kāpšanu – pamēģināt daudz no visa kā. Man ir nepieciešama ceļošana – gan pa Latviju, gan ārzemēm, vismaz reizi gadā cenšamies kaut kur izšmaukt. Tādējādi var aizbraukt uzlādēt baterijas, jo arī mājās vienmēr atrodas sīkdarbiņi. Tad esi tādā ritenītī, tāpēc pa reizei vajag izrauties un sakārtot sevi.
Ļoti patīk snovbords, ja vien Latvijā būtu augstāki kalni… Nesen bijām slēpošanas brīvdienās Serbijā, iepriekš ir būts Tenerifē, Horvātijā, Norvēģijā, Gruzijā. Ceļošana man ir asinīs, laikam jau tāpēc arī tāda profesijas izvēle. Pamatā esam absolūtie budžeta ceļotāji, mums nav nepieciešams dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā – šāda ceļošana arī ir pieejamāka, un to vari atļauties.
– Un kā tiks aizvadīti Līgo – sava svētku diena?
– Parasti dodamies pie vīra radiem, uz „Lejaszīlēm", kur mūs sagaida Ilze Indrāne, vīra tēvocis Juris Jātnieks, tālāk dzīvo arī Kārlis Kumsārs. Tādā lielā, draudzīgā saimē arī svinam šos svētkus. Pušķoju māju, pati sevi, cepu pīrāgus, sasienu sieru. Pat ja līgotājus nesauc Jānis vai Līga, neviens šajos svētkos neierodas, tērpies džinsos. Arī man ir savs tautastērps, ko ģērbšu. Vienmēr man to bija gribējies, bet tautastērps no nulles tomēr ir diezgan liels finansiāls ieguldījums. Omei palūdzu, lai man uzdāvina zeķes. No dejošanas man pašai jau bija pastalas, tad vēl sev sagādāju blūzi, draudzene Agate uz 18 gadu jubileju uzdāvināja apakšsvārkus, vīrs – jostu, saktu – vīra radi, vecāki kāzās uzdāvināja aubi. Svārki man ir mammas, tie ir Sarkaņu brunči. Vēl man nav tikai ņiebura, bet tā mazpamazām tautastērpu sev esmu salasījusi. Un man tieši patīk mana tautastērpa stāsts, jo katra detaļa ir atnākusi īpaši.
Tā arī svinam – latviski un tautiski. Puiši kalna galā sakur Jāņu ugunskuru, ir arī pūdeles, kā agrāk. Cits citu aplīgojam, pavadām saulīti – tā rāmi lēnām svinam, izjūtot šīs dienas dabas spēku un enerģiju. 21. jūnijā, īstajos saulgriežos, gan nesanāks, bet Jāņu dienā lasīsim jāņuzāles. Dziedāsim, līgosim, iesim rotaļās, spēlēsim instrumentus un sagaidīsim saulīti. Gribētos jau, lai šīs tradīcijas vērstos plašumā arī citu līgotāju vidū, bet tas ir jāpēta, jāmācās un sevī jāapzinās.
21.06.2017.