Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē šobrīd skatāma AINAS PIDIKAS fotogrāfiju izstāde. 14 bilžu, kas veltītas Madonai un izceļ šīs vietas īpašo skaistumu un autorredzējumu. Tiekoties izstādes noskaņās, vispirms runājam tieši par bildēm un Ainas vaļasprieku – fotografēšanu.
– Grūti mani saukt par fotogrāfi, – paškritiski ieminas Aina Pidika. – Fotogrāfs ar savām bildēm vēlas ko pateikt, bet man tas izriet no kā pilnīgi cita: fotogrāfija ir mana darba sastāvdaļa. Īpaši laikā, kad tipogrāfijā „Erante" strādāju par maketētāju, nebija ilustrāciju un nācās tās fotografēt pašai. Izstādē gribēju izlikt pirmo fotogrāfiju, ar ko viss aizsākās, bet pietrūka īsti vietas. Tā kā šī bilde ir daudz publiskota (tajā redzama Madonas centrālā strūklaka ar varavīksni buras formā), nolēmu atturēties.
– Esmu ievērojusi, ka tavas fotogrāfijas jau pirms izstādes ir pamanītas: tās izmantotas gan bukletos, gan kalendāros…
– Jā, bet tas izriet no fakta, ka cilvēkiem patīk. Viņi prasa, un es sniedzu šo iespēju. Pamatā fotografēju Madonu, un, šķiet, šis lauciņš nav aizņemts joprojām. Pa kādam Madonas skatam, protams, ir redzēts, bet tā apzināti Madonu fotogrāfi nebildē. Esmu devusi foto materiālu Madonas ceļvedim, dažādiem bukletiem, kalendāriem, var teikt, ka ar kameru darbojos jau desmit gadu. Tipogrāfijā „Erante" sāku strādāt 1996. gadā, drīz vien arī uzsāku fotografēt. Pamazām nonācu pie secinājuma, ka ir jauki bildēt ne tikai darba vajadzībām, bet arī savam priekam. Izstāde Madonas bibliotēkā ir pirmā, ko parādu plašākai publikai, pirms tās savas bildes rādīt izstādes veidā esmu pakautrējusies.
– Vai esi piedalījusies arī kādā no daudzajiem fotogrāfiju konkursiem?
– Tikai vienā, bet tiku līdz finālam, kaut pirmās godalgas izpalika. Pirms diviem gadiem bija konkurss, ko organizēja „Radio Naba". Tā tēma skanēja filozofiski – „Raidījums", tad nu aizsūtīju bildi, kur redzamas konservu burciņas, pievienojot arī aprakstu un pamatojumu. Pēc tam Rīgā bija darbu ceļojošā izstāde, kurā iekļāva arī manu darbu. Tas bija konkurss studentiem: es pati tikko biju beigusi koledžu, biju studentu izjūtās, bērni arī mācījās, tā ka jutos radniecīga un piederoša šai videi.
– Vai vari nosaukt fotogrāfus, kuru bildes tev ko nozīmē?
– Konkrētus vārdus nosaukt nevaru, bet ļoti daudz sērfoju internetā un fotogrāfijas skatos tur. Pārskatu krievu, vācu fotogrāfu bildes, vāciešiem ir tipiskas reklāmas bildes: glancētas, nedaudz paspilgtinātas, viss liekais ir aizvākts, perfekti iekadrēts.
– Kā ar bildi strādā tu pati – vai datorā veic korekcijas, materiālu apstrādā?
– Piezīmēts un noņemts fotogrāfijā nav nekas. Mēģinu bildi vizuāli parādīt tā, kā to pamanīju dabā. Runājot par krāsām, jāsaka, ka tās gan atšķiras no oriģinālā redzētā. Tas tāpēc, ka korekcijas uzliek fotoaparāts, tāpat savas nianses ienes fotopapīrs. Galvenais, ko strādājot skatos, ir kadrējums un otra lieta – veicot bildes apstrādi, cenšos to piedzīt redzējumam, ko dabā fiksēju savām acīm. Datorā cenšos atdabūt vietas dabisko iespaidu.
– Vai izstādes bilžu atlasē piedalījās Māris? (Ainas dzīvesbiedrs ir laikraksta „Stars" datorspeciālists Māris Pidiks. – Aut.)
– Māris šai ziņā ir mans galvenais palīgs. Tā kā izstādes fotogrāfijas iepriekš nebija publiskotas, citam, kam pajautāt, nemaz nebija. Varu teikt, ka bildes uzskatu par saviem bērniem, tāpēc pašai izvēlēties un tās atlasīt ir samērā grūti – ikviens bērns taču ir ļoti mīļš.
Cilvēki fotogrāfijas pārsvarā skatās ar sajūsmu, un es jau arī centos skatītājam nedaudz izpatikt, izliekot patiešām skaistas bildes. Nav tā, ka Madonu speciāli uzskaistinu – garām ejot tai brīdī tā arī ir izskatījies. Pats skaistākais komentārs, ko esmu dzirdējusi par Madonu, ir no kāda „Ģitāristu sesijas" dalībnieka. Viņš portālā draugiem.lv bija ielicis Madonas bildes un komentējis: tik skaistas debesis kā Madonā nekur citur nemaz nav iespējamas.
– Cik ilgi jūsu ģimene mīt Madonā?
– Kopš 1990. gada. Pēc universitātes beigšanas jauno speciālistu sadalē Māri iedalīja Madonas laikraksta štatā, tā arī atnācām. Es pati universitātē beidzu krievu filologus, bet kā skolotāja neesmu strādājusi ne dienu. Mana pirmā darbavieta bija tipogrāfija. Pirms tam ar maziem bērniem skolā neviens mani negribēja ņemt.
– Kā pārkvalificējies par maketētāju?
– Par maketētāju izmācījos pašmācības ceļā un nostrādāju gadus desmit. Līdzīgu darbu tobrīd uzsāka arī Māris, tā ka divatā apgūt prasmes bija ļoti efektīvi. Par darba lietām daudzās ģimenēs parasti nerunā, mums, savukārt, bija garas un nebeidzamas sarunas par darba jautājumiem.
– Tavs dzīvesbiedrs maketē avīzi, ko maketēji tu?
– Ļoti dažādus darbus: sākot ar veidlapām līdz pat kalendāriem. Sākumā darbojāmies melnbaltajā drukā, pēc tam sākās krāsu darbi: bukleti, grāmatas, afišas – visa poligrāfiskā produkcija.
Pēc laika veselības problēmu dēļ gan atgāju no šī darba, nolēmu apgūt grāmatvedību. Studēju Rīgas grāmatvedības un ekonomikas koledžā, kuras pasniedzēji brauca ar studentiem strādāt uz vietas. Nomācījos 2,5 gadus, eksāmenus liku Rīgā, tāpat diplomdarba aizstāvēšana un diploma saņemšana notika galvaspilsētā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.01.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto