Šīs nedēļas sākumā saņēmām zvanu no Ļaudonas pagastā esošās SIA „Zelta Sproga" īpašnieces Lienes Ceras-Kronbergas, kas pie mums vērsās ar jautājumu: „Vai iespējams kontrolēt vilku populāciju ārpus šo dzīvnieku oficiāli atļautā medību perioda?" Šāds jautājums Lienei radies pēc nesen piedzīvotā vilku uzbrukuma, kas radīja kaitējumu viņas saimniecībai.
– Pagājušajā sestdienā (12. jūnijā) mana saimniecība piedzīvoja vilku uzbrukumu, kad tika saplēsti divi jēri un trešais pazuda bez pēdām. Mēs atrodamies tuvu Krustkalnu dabas rezervātam un līdz šim ar vilkiem esam sadzīvojuši mierīgi. Varbūt kādam divi vai trīs jēri šķiet nieks, citam varbūt pat pieci nešķitīs nekas sevišķs, bet es gribu parādīt, pastāstīt, kā jūtas zemnieki, kuri savās saimniecībās ko tādu piedzīvo, – skaidro Liene Cera-Kronberga.
Viņa piebilst – dabā ir sava barības ķēde, tas tā ir iekārtots, un arī vilkiem ir jāēd, jāmeklē sev barība, bet, ja tie jau nāk iekšā sētā un nodara postu saimniecībai, situācija kļūst nopietna.
– Pēc tam, kad mūsu jēri tika saplosīti, izsaucām policiju, uzrakstījām iesniegumu, bet būsim reāli – vilku taču nesodīs, kā soda cilvēkus. Zobu nospiedumi tika nodoti ekspertīzei, konstatēja, ka tie pieder vilkam. Mums jau ir bail turēt laukā suņus pa naktīm, vakaros vienmēr ievedam viņus istabā. Runājot ar medniekiem, nonācu pie secinājuma – gadījumā, ja vilks atļaujas ienākt sētā dienas laikā, viņš jūtas droši, turklāt šo zvēru ir gana daudz pēc skaita. Ar šo savu stāstu vēlos likt aizdomāties vilku aizstāvjiem, kuri iestājas par šiem dzīvniekiem. Viņiem ir jāsaprot, ka viss tomēr nav okey, kā gribētos domāt. Es neesmu nedz nikna, nedz aizvainota, bet, ja vilks sāk mani spiest ārā no dzīvojamās telpas, tas kļūst vērā ņemami, – saka Liene.
– Vilku medīšanas sezona ilgst no 15. jūlija līdz ziemai. Katru gadu tiek noteikts limits, cik daudz vilku visas Latvijas teritorijā drīkst nomedīt. Pērn šis skaits bija 280 vilki, tos drīkst medīt visi medību kolektīvi. Parasti atļautais skaits tiek nomedīts, es savā mednieka karjeras gaitā neesmu piedzīvojis gadījumu, kad tas nav izdarīts. Paredzēto vilku skaitu nomedī, jo vilki ir, norma vienmēr tiek izpildīta. Mūsu pusē vilku medīšanu apgrūtina tas, ka atrodamies tuvu Krustkalnu dabas rezervātam, vilki dzīvo rezervāta teritorijā un ārpus tās nāk tikai baroties. Vilki ir nakts dzīvnieki, bet naktīs medīt tos nav atļauts – nedrīkst izmantot nedz medību lukturus, nedz nakts redzamības iekārtas. Līdz ar to medības var notikt tikai dienā, tās pārsvarā notiek dzinējmedību laikā, kad teritoriju ierobežojam ar karodziņiem. Pērn šādas medības nedrīkstēja notikt, līdz ar to bija grūtāk nomedīt plēsējus, –
viedokli pauž Ļaudonas pagasta mednieku un makšķernieku kluba „Kalnāji" pārstāvis, mednieks Jānis Liepiņš.
Viņš atgādina, ka Valsts meža dienests kontrolē situācijas, kad vilkus drīkst likvidēt arī ārpus noteiktā medību perioda. Atsevišķos gadījumos ir pieļaujama vilku populācijas samazināšana. Par Lienes Ceras-Kronbergas saimniecībai notikušo vilku uzbrukumu tika informēts Valsts meža dienests, ja vilki nāks uz saimniecību vēlreiz un atkārtoti plēsīs aitas, visticamāk, tikšot izsniegta atļauja dzīvnieku likvidēšanai arī ārpus oficiālā medību posma. Pagaidām Ļaudonas pusē šis ir pirmais oficiālais gadījums, kad vilki nodarījuši postu saimniecībai. Jānis Liepiņš piebilst – var gadīties, ka kāda saimniecība, ja tajā noticis līdzīgs uzbrukums, nav ziņojusi par to. Viņš gan aicina cilvēkus neklusēt un rīkoties, citādi uzbrukumi var regulāri atkārtoties.
– Patlaban vilku primārā maltīte ir stirnu un mežacūku mazuļi, bet, kolīdz tiem tikt klāt vairs nav iespējams un tuvumā atrodama vieta, kur viegli nomedīt lopus, plēsēji šo iespēju garām nelaidīs. Medības ir hobijs, par to algu nemaksā, cilvēks ikdienā dara pamatdarbu un visu dienu sēdēt un vaktēt vilku nevar. Žogs noteikti būtu nepieciešams, gana augstu, lai netiek klāt. Elektriskais gans īpašu jēgu nedos, – skaidro Jānis Liepiņš.
Jau vairākas reizes Madonas novada iedzīvotāji sociālo tīklu vietnēs dalījušies ar ierakstiem un fotogrāfijām, kurās pauž satraukumu un reizē informē pārējos par lāču viesošanos apkārtnes mežos. Pirms dažām dienām ķepainis paviesojies arī Iedzēnu pusē netālu no Ievas Galiņas lauku mājām „Jānīši".
– Lāci tik tuvu mājām redzēju pirmo reizi, bet sanāk tā, ka šis nav tas pats lācis, kas staigājis arī Mārcienas apkaimē, šis ir cits, ieklīdis no Gaiziņa puses. Tuvumā atrodas rezervāts, nav nekāds brīnums, ka viņus te var sastapt, bet tik tuvu mājām… Šis viesis ir bijis tepat pie mūsu dīķa, patrenkājis mežacūkas, smuki pagulējis zālē, pacienājies no mežacūku barotavas. Pagaidām neesmu dzirdējusi nekādu informāciju no citiem cilvēkiem par šo dzīvnieku apciemojumiem, bet ceru, ka nekas nopietns nesekos, – stāsta Ieva Galiņa.
Komentējot situāciju par ķepaiņu vizītēm tuvējā apkaimē, Jānis Liepiņš turpina: – Lāci pats neesmu ne redzējis, ne saticis, bet, ja viņš dzīvo kaut kur rezervāta tuvumā, kāpēc gan lai nepastaigātu apkārt? Kamēr viņam būs barības bāze dzīvesvietas tuvumā, tikmēr lācis nebūs bīstams ne cilvēkam, ne mājlopiem, bet, tiklīdz barības bāze saruks, ķepainis noteikti varētu meklēt viegli iegūstamu medījumu, kuram nebūtu jādzenas pakaļ, bet ko var viegli noķert. Lāči ir visēdāji un ēd gan gaļu, gan medu, gan ogas, gan sēnes. Grūti ko plašāk komentēt par šo tēmu, jo ar lāci neesam saskārušies.
18.06.2021.