Pēc iepriekšējās publikācijas laikrakstā par pieradināto stārķi Madonā „Stara" mājas lapā varēja lasīt konfliktējošos mūsu lasītāju viedokļus šajā sakarā. Viena puse, gan mazākumā, uzskatīja, ka pieradinātais stārķis nav rakstīšanas un cilvēku sašutuma vērts, kamēr vairums tomēr juta līdzi putna liktenim un aicināja atsaukties kādu, kas varētu palīdzēt.
Pirmdien saņēmām vēstuli no Madonas iedzīvotājas, kas atkārtoti vēlējās pievērsties šai problēmai. Interesanti, ka šajā vēstulē piedāvātas arī konkrētas iespējas svētelim palīdzēt.
„Nu Madonai ir atkal savs stārķis. Šorīt šis skaistais putns nolidoja gar manu logu, izraisot smaidu un bažīgas pārdomas. Kas ar viņu notiks, kad sāksies sals? Tā ir dabas mīkla, kādu patriotisku jūtu vadīts stārķītis ir palicis dzimtenē un nav devies uz ārzemēm pretēji mūsu tautiešiem. Varbūt gredzens par smagu? Un kādēļ stārķi izvēlas Madonu, varbūt te cilvēki labāki? Cilvēkiem stārķis patīk – gan lieliem, gan maziem. Ir arī tādi zaļi domājoši, līdzcietīgi cilvēki, kas stārķi pabaro. Pensionārs Putniņš, kas savu pensiju dala ar katru klaidonīti – kaķīti un sunīti, arī šoreiz pērk vistu kakliņus, sasmalcina un baro stārķi. Cik zinu, arī Pinka kungs pērk zivis un cienā stārķi. Pircēji pie „Maximas" dara to pašu. Žēl tikai, ka pilsētas saimnieki ieņem neitrālo pozīciju. Kur ir dzīvnieku aizsardzības biedrības, zaļā partija un citi, kam būtu jārūpējas par pamestajiem un noklīdušajiem dzīvniekiem? Nu ir pēdējais laiks atrast putnam ziemas mājas. Mēs taču esam cilvēki, vai tiešām visā novadā nav nevienas līdzjūtīgas dvēseles? Vēlos pastāstīt par dažu iedzīvotāju ierosinājumiem.
Kā būtu, ja lūgtu Bērzaunes pagasta trušu dārzam izmitināt stārķīti? Tur ir plašas kūtis un gaļas apstrādes cehs, kur atlēktu kāds gabaliņš gaļas. Stārķis būtu dekoratīvs un interesants papildinājums garaušu vidū, arī ekskursantiem patiktu. Varbūt veikals „K-Rauta" varētu dot patvērumu stārķim aukstā laikā? Viņš skaisti un eksotiski izskatītos starp zaļajiem kokiem. Pievilinātu pircējus, un galu galā stārķis nav govs… Jēkabpilī veikalā „Depo" ir dzīvās radības stūrītis, kas cilvēkos izraisa lielu interesi. Arī runājot par Klekša saimnieku, viņš būtu ar mieru paņemt otru stārķi, ja kāds tā uzturēšanu sponsorētu. Šajā nolūkā vajadzētu „Maxima" un „K-Rauta" veikalos ierīkot, noformētu ar stārķa foto, ziedojumu kastīti. Ticu, ka katrs pircējs būtu priecīgs iemest kādu santīmu stārķa uzturam. Varētu arī no pilsētas līdzekļiem ziedot kādus Ls 100 stārķim, jo, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ne viens vien santīms ir iztērēts nelietderīgiem mērķiem. Arī ķeršana ir jādara ar apdomu, ar tīklu, kā savā laikā ķēra Kleksi. Apejot lielā barā apkārt, putns tikai nobīsies. Izeju varētu atrast, tikai ar steigu jāķeras pie lietas. Ceru, ka atradīsies uzņēmīgi dabas draugi, kas to paveiks.
Stārķis ir svēts putns, ne velti tautā to sauc par svēteli. Varbūt šis darbs nesīs pilsētai savu svētību lielajā dižķibelē. Rakstu daudzo iedzīvotāju vārdā – glābiet skaisto putnu!
Rasma Madonā 1. novembrī."
Jautāts par to, vai pilsētas pārvalde šajā sakarā patiešām ieņēmusi „neitrālu pozu", pārvaldes vadītājs Guntis Ķeveris atbildēja: – Gan kārtībnieki, gan ugunsdzēsēji ir mēģinājuši stārķi ķert, taču pilnīgi bez kādiem panākumiem. Putns nedodas rokā. Daudzi ir teikuši, ka putns pats nāk klāt, vajag tik ķert, bet vienalga – vai grupā ejot, vai ar tīklu ķerot – noķert neizdodas. Varu vienīgi aicināt kādu no iedzīvotājiem, kas par stārķa likteni nobažījušies, viņu ķert, varbūt izdosies labāk. Cēsīs ir cilvēks, kas ir ar mieru stārķi paņemt pie sevis un uzturēt. Stārķi sagaidītu labs liktenis, jo interesentam ir sava saimniecība, kurā jau mitinās kamieļi un strausi – eksotiskajai kompānijai būtu jauns draugs.
Cik dzirdēts no madoniešiem, stārķis sākumā labprāt nācis klāt pie labvēļiem ar barību, tomēr dažu iemeslu pēc sācis baidīties un vairāk izvairīties no satikšanās ar cilvēku. Vieni teic, ka tieši no vīriešiem baidās, citi – ka suņi virsū rīdīti. Kas to lai zina, kas tieši un kā stārķim pāri nodarījis, taču varbūt tiešām kāds no regulārajiem putna barotājiem ir ar to labākās attiecībās un mācētu noķert. Zvanot kārtībniekiem Alenam Dzenim (29628925) vai Jurim Marjuničam (29127806), stārķi tālāk nogādātu gādīgās rokās. Lai liels sals nepārsteidz ne mūs, ne stārķi, un lai izdodas viņam atrast savas mājas!
Taču atkārtoti vēlētos uzsvērt, ka pieradināti dzīvnieki un putni, kas nedzīvo savu dabisko dzīvi, ir tikai sekas, ne cēlonis. Tāpēc, lai šādi stāsti neatkārtotos vēl un vēl, lūgums nepieradināt savvaļas dzīvo radību, tai skaitā arī karjerā mītošos gulbjus un pīles (arī centrālajos dīķos).
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto