Ziemā ar papildu barību cilvēki cenšas palīdzēt ne tikai sīkajiem putniem, izliekot barotavas. Daudzi humānu apsvērumu dēļ baro arī meža pīles, kas izvēlējušās pārziemot mūsu klimatiskajos apstākļos. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šī ziema ir gana barga, un dabiska ir līdzjūtīga attieksme pret putniem.
Nesen redakcijā atskanēja tālruņa zvans, runātāja aicināja parūpēties par meža pīlēm, kas no aizsalušā Madonas strūklakas dīķa pārcēlušās uz dīķi, ko var redzēt Cesvaines ielas malā, ejot uz slimnīcu, šķērsojot dzelzceļa sliedes. Zvanītāja no Madonas atgādināja, ka tik lielā salā pīlēm svarīgi nejusties badā, aicināja atsaukties tos barotājus, kas mieloja ūdensputnus vasarā un rudenī pie strūklakas. Par pīlēm iežēlinoties pensionāri, bet maizes kukulītis maksā naudu, un varbūt vēl kāds var pievienot pīļu uzturam savu artavu.
Meža pīles nav bezpalīdzīgas
Ar jautājumu par to, cik svarīga ir pilsētās pārziemojošo meža pīļu piebarošana ziemas salā, vērsos pie Teiču dabas rezervāta ornitologa. Andris Avotiņš skaidroja: – Pīlēm barošana nav nekāds lielais labums, drīzāk – pat sliktums. Pīles kļūst atkarīgas no tā, ka viņas baro, tātad prasa to darīt regulāri. Arī pārtika, ko cilvēks piedāvā, pārsvarā maizi, no pīļu viedokļa raugoties, ir nepilnvērtīga. Meža pīlei ir jāēd ūdens planktons, bentoss un ūdensaugi. Protams, par barību meža pīlēm var izmantot maizi, tomēr pilnvērtīgāk uztura ziņā būtu dot dažādas graudu atsijas.
Putniem – putnu dzīvi
Andris Avotiņš uzskata, ka nevajadzētu uztraukties, ka pīlēm kaut kas draud, lai arī no cilvēku viedokļa neiejaukšanās ūdensputnu dzīvē mīnus 20 grādu lielā salā liktos nehumāna. Ja kāds īpatnis iet bojā, tā ir dabiskā izlase, to nevajag uztvert kā kaut ko ārkārtēju. Ūdens pīlēm ziemā ir nepieciešams kā barība, tāpēc vairāk būtu jādomā par to, lai būtu pieejams ūdens. Tomēr pīles nav bezpalīdzīgas – tās pašas spēs atrast vietu, kur ir atklāts ūdens. No aizsalušā strūklakas dīķa taču atrada citu vietu, kur ir vaļējs ūdens. Protams, ja sāk putnus barot, pīles nekur negribēs lidot prom. Tas, ka esam līdzcietīgi, ir labi, bet putniem ir putnu dzīve. Katru gadu pīles skaitu, priecājos par tām, bet uzskatu, ka pārbarot nevajadzētu. Izsalšana pīlēm nedraud, tās ir te pārlaidušas ziemu arī ar sala periodiem. Kad nesen iebraucu Krustkalnu dabas rezervātā, pabiju pie Svētavota, kas ir mūžīgi tekošs, arī ezerā ir apmēram 4-5 kvadrātmetrus neaizsalstošs laukums, un mani tur sagaidīja sešas meža pīles. Skaidri zinu, ka tuvāko 15 km attālumā neaizsalis ūdens diez vai ir, bet pīles spēja šo vietu atrast. Tātad pīle ir līdzīga cilvēkam – meklē, kur labāk.
Ja barot, tad regulāri
Uz jautājumu par mazo putnu piebarošanu ziemā Andris Avotiņš atbildēja, ka cilvēkam patīk skatīties, kā viņa izliktajā barotavā ielido putni, kā mielojas. – Arī es baroju, zinot, kā ar to barošanu ir, bet ar mazajiem putniem ir vēl trakāk kā ar meža pīlēm. Putni drīz vien orientējas tikai uz barotavu un to, ko mēs piedāvājam. Tātad, ja barību izliek, tas ir jādara regulāri. Nav pieļaujama pat vienas barošanas reizes izlaišana, jo, ierastajā laikā barībai barotavā neparādoties, putni tērē enerģiju, atgriežoties tur atkal un atkal, lai pārliecinātos, vai tā nav uzradusies. Šādi paiet arī laiks, kuru putni varētu izmantot barības meklējumiem citur. Neuzkrājuši barības rezerves naktij, putni var nosalt. Es baroju tā, ka pie sienas piestiprinu mežacūkas ādu (sarunāju no medniekiem), kur klāt ir tauku slānis, un putniem ir ēdamais visu ziemu. Ja ir cūkgaļa ar pabiezu speķa kārtu, ko paši nevar apēst, tad mēdzu speķi iesiet aizkaru audumā, pakārt kādā kokā, un ar 200 g speķa putniņiem pietiek ilgam laikam.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto