Ar sniegu bagātā ziema, sērsna un klaiņojoši suņi šopavasar rada milzīgus pārbaudījumus meža zvēriem un raizes medniekiem, kuri diendienā rūpējas par savu medību saimniecību. Bažas rada fakts, ka laukos netrūkst suņu, kuri novārdzinātos zvērus trenkā un pat masveidā plosa.
Ja cilvēkam ir suns, viņam ir arī atbildība par to. Nedrīkst pieļaut, ka suņi iet prom no mājas un klīst pa mežu.
Šajā situācijā veidojas divu saimnieku attiecības – suņa saimnieka, kas nereti ir arī zemes īpašnieks, un mednieka, kas arī ir saimnieks savā medību iecirknī. Medniekiem ir jābūt saimniekiem savos medību iecirkņos un jārūpējas par dzīvniekiem, jādarbojas tā, lai dzīvnieki mežā būtu. Ja suns ir mežā un plēš zvērus, mednieka pienākums ir aizsargāt meža dzīvniekus un šaut klaiņojošos suņus.
Medību likumā noteikts, ka "par klaiņojošiem suņiem (izņemot šķirnes medību suņus) un kaķiem atzīstami jebkurā gadalaikā medību platībās tālāk par 200 metriem no apdzīvotām vietām vai dzīvojamajām mājām brīvi klejojoši kaķi un suņi bez uzpurņa vai reģistrācijas žetona". Šādās situācijās suņi sastopami diezgan bieži, un mednieki tad ir spiesti aizsargāt meža dzīvniekus no suņu trenkšanas un plosīšanas.
Neviens mednieks suni nešauj ar prieku, viņš to dara, lai pasargātu jau tā pa ziemu novārgušos meža dzīvniekus.
Suņa saimniekam ir jāņem vērā, ka, ja medību platībās tiks nošauts viņa suns, viņam nebūs nekādu tiesību vainot suņa nāvē medniekus.
Būsim godprātīgi un padomāsim par saviem suņiem un arī meža dzīvniekiem!
Autors: NORMUNDS JURKĀNS,
Madonas virsmežniecības inženieris