Tā saka eksperte-kontroliere Sandra Ikauniece, kam dabas skaitīšanā ir liela pieredze. Dabas skaitīšanas projekta laikā visas četras sezonas viņa ir bijusi redzīga un zinoša speciāliste purvos un mežos.
Sandra Ikauniece beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti, Rēzeknes Augstskolas (tagadējās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas) Inženieru fakultātē ieguvusi vides inženiera specialitāti, bet Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē – maģistra grādu. Studējot Daugavpils Universitātes Bioloģijas un matemātikas fakultātē, Sandrai Ikauniecei ir arī doktora grāds bioloģijā ar specializāciju ekoloģijā. Pēc studijām Jelgavā viņa karjeru sāka kā tūrisma inženiere Gaiziņkalna mežniecībā. Pēc tam vadīja Meža sēklu kontroles laboratoriju Kalsnavā. Dabas aizsardzības jomā inženieres-ekoloģes darbs sākās 2000. gadā Valsts meža dienestā. Tolaik plašos mērogos valsts mežos tika uzsākta dabisko mežu biotopu inventarizācija, un kopš tā brīža viņa ir ciešā sasaistē ar dabas vērtību apzināšanu. Ļoti interesanta pieredze iegūta dabas aizsardzības plānu izstrādē īpaši aizsargājamām dabas teritorijām gan kā meža biotopu ekspertei, gan kā plāna vadītājai. Pirmais plāns ar Sandras līdzdalību tapa Gaiziņkalna dabas parkam 2003. gadā, kad Latvijā šādu plānu izstrāde un dabas vērtību detāla izpēte bija tikai sākusies. Kopumā viņa piedalījusies ap 20 dabas aizsardzības plānu sagatavošanā.
Aicināju Sandru Ikaunieci pastāstīt par vērojumiem dabā un cilvēku attieksmē.
– Kādi bija ekspertes pienākumi?
– Dabas skaitīšanas process ietver divu pakāpju kontroli lauku darbos iegūtajiem datiem. Vispirms tiek izskatītas visas no dabas skaitītājiem saņemtās uzkartēto biotopu anketas, kartes un papildu materiāli, pievēršot uzmanību arī vietām, kas darbu gaitā nav kvalificējušās biotopu kritērijiem, īpaši gadījumos, ja vēsturiskajā informācijā te ir bijis atzīmēts biotops. Otrs posms ir veiktā darba kontrole dabā, pārbaudot gan uzkartētos biotopus, gan vietas, kas darba veicēju izpratnē nav tiem kvalificējušās.
Kā ekspertam-kontrolierim manos pienākumos bija pārbaudīt meža biotopus Vidzemē un Zemgalē, kā arī purvu biotopus gan Vidzemē, gan Kurzemē.
Tā man bija lieliska iespēja gan iepazīt agrāk nezināmus purvus un mežus Latvijā, gan iegriezties senāk apmeklētās vietās un paraudzīties uz tām citām acīm. Viena no tādām vietām bija dabas liegums "Paņemūnes meži" Zemgalē, kurā augošās ozolu audzes bija ietvertas manos pētījumus studiju laikā, bet tagad iepazinu citas dabas lieguma vietas. Pirms 15 gadiem, strādājot Madonas virsmežniecībā, biju diezgan labi iepazinusi valsts mežu teritorijas, bet tagad vairāk ieraudzīju, piemēram, privātos mežus Bērzaunes apkārtnē. Ne visas atgriešanās bija priecīgas. Lielo meža masīvu starp Cesvaini un Lubānu gandrīz nepazinu – tik daudz jaunu ceļu, ainavā dominē jaunaudzes un izcirtumi. Manās atmiņās palikušais lielais mežs pilnībā mainījies, vecās, palikušās bioloģiski vērtīgo mežaudžu saliņas intensīvi apsaimniekotajā masīvā ļoti sadrumstalotas.
– Kādi ir vērtīgākie atradumi dabas skaitīšanas projekta laikā?
– Pati neesmu nevienu retu sugu Latvijā atradusi pirmo reizi. Inventarizācijas procesā lielāku uzmanību pievērsu teritorijas kopējai struktūrai, bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu elementu klātbūtnei mežā. Ja ir šādi elementi, ja ir šādas dzīvotnes, tad te ir iespēja augt un dzīvot sugām, kurām šie elementi bieži ir vienīgā iespējamā dzīvesvieta, piemēram, lielu dimensiju ozola kritala noteikta mitruma apstākļos vai vecs melnalksnis noteiktos apgaismojuma un vēja ietekmes apstākļos. Ja tādu struktūru audzē nav, daudzas retās sugas var pat nemeklēt. Protams, darbu gaitā atradu arī retās un aizsargājamās sugas, vairāk pazīstu ķērpjus un sūnas. Tā ir fantastiska izjūta, kad, ejot caur kādu audzi, kuras elementi liecina, ka "te kaut kas varētu būt", īstajā brīdī pagriez galvu, uzlūko koku, kuram ej garām, un tur tas ir – kāds retāks ķērpis. Vai arī – noliecies tieši pie tās kritalas, uz kuras aug aizsargājama sūna. Ne visi dabas skaitītāji ir paspējuši apgūt šīs īpašās sugas, bet ļoti svarīgi bija apmācību procesā attīstīt to atpazīšanas pakāpi, kad saproti – tas, ko redzi, ir kaut kas citādāks, nekā viss parasti redzētais un pazīstamais, un vajag parādīt kādam zinošākam. Arī tā top jauni atradumi. Esmu gandarīta arī tad, kad, pārbaudot kādu uzkartēto biotopu, tajā atrodu retās sugas – dabas skaitītājs ir izdarījis galveno uzdevumu, ir piefiksējis šo vietu, precīzi uztvēris bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgo struktūru klātbūtni, pat ja pašam nav bijis laika vai iemaņu konstatēt konkrētās sugas.
– Kāds ir jūsu kā ekspertes skatījums uz mūspuses dabu?
– Madonas puse ir samērā bagāta ar aizsargājamām teritorijām, bet, kā saka, "dzīvē viss ir savādāk". To noteicis teritoriju izveidošanas mērķis un pieļaujamā apsaimniekošana. Plašais Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus ar Gaiziņkalna dabas parku tajā ir ļoti nabadzīgs ar aizsargājamiem meža biotopiem, tas izriet no samērā intensīvās apsaimniekošanas pēdējo 20 gadu laikā, kas ir atļauta ar normatīvajiem aktiem. Bioloģiski vērtīgas mežaudzes te ir kā retas pērles intensīvas mežsaimniecības teritorijā. Vēl viena plaša teritorija ir Kujas dabas parks, kur meža biotopu vērtīgākās zonas ir valsts mežos – īstas reto sugu oāzes tajās vietās, kas nav nocirstas. Kujas īpašā suga ir mazais ērglis, kura aizsardzībai privātajos mežos daudzviet izveidoti mikroliegumi, bet meža biotopu ziņā nav bagātākās vietas. Skaista vieta ir Driksnas sila dabas parks ar gaišiem priežu mežiem, bet sakarā ar normatīvajos aktos atļauto samērā plašo saimniekošanu dabas parkā bioloģiski augstvērtīgāku, vecu mežu biotopu te ir maz. Tā ka kopumā secinājums veidojas šāds – aizsargājamās teritorijas te ir daudzas un plašas, bet lielā daļā saimniekošanas režīms nav draudzīgs bioloģiski augstvērtīgu meža biotopu pastāvēšanai. Tas gan neattiecas tikai uz Madonas pusi, bet uz visām aizsargājamo dabas teritoriju kategorijām (ainavu apvidiem, dabas parkiem), kurās atļauta samērā plaša iespēja saimniekot mežos. Jāsaka, ka tas ir krasā pretrunā ar saimniekošanas praksi aizsargājamās teritorijās citās valstīs. Piemēram, Igaunijā aizsargājamās teritorijās vispār ir aizliegta galvenā cirte vai pat mežsaimnieciskā darbība (kas kopā ir apmēram 10% no visiem mežiem). Latvijā mežsaimnieciskā darbība ir aizliegta tikai apmēram 3,3% mežu, t. sk. ir dabas rezervāti un plašās rezervāta režīma zonas Gaujas un Slīteres nacionālo parku valsts mežu teritorijās. Iespējams, ka viens no lielākajiem darbiem pēc dabas skaitīšanas pabeigšanas būs esošā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkla pārskatīšana un apsaimniekošanas izvērtēšana, saprotot, vai teritorija pilda savus uzdevumus un ko nepieciešams mainīt.
– Biotopi mežos, īpašnieku attieksme – kādi ir novērojumi?
– Tā kā nozarē strādāju no pašiem biotopu kartēšanas sākumiem, var novērot, ka, lai gan ļoti lēnām, kopumā privāto meža īpašnieku attieksme pret bioloģiski vērtīgiem mežiem mainās. Varbūt, mainoties paaudzēm un meža īpašnieku lomā nonākot jauniem cilvēkiem, kuru skatījums uz daudzām lietām, pateicoties mūsdienās pieejamajai informācijai un zināšanām, ir daudz plašāks, sabiedrībā vairāk tiek apzināta dabas daudzveidības nozīme ilgtermiņā. Tas ir līdzīgi stāstam par to, kas ir labāk – iedot cilvēkam zivi vai iemācīt makšķerēt. Nocirsts mežs ir kā tāda zivs – apēdi un viss. Ko rīt?
22.01.2021.