Mežs ir viena no galvenajām Latvijas dabas bagātībām – tas ne tikai sniedz mums savas veltes, bet arī rūpējas par gaisa tīrību. Latvieši kopš seniem laikiem uzskata – ja no otra ko paņem, savu tiesu jāprotas atdarīt. Tieši tāpat jāizturas arī pret mežu, nenodarot tam postu, par to rūpējoties un kopjot. Diemžēl ne visi to ievēro, turklāt šai problēmai pievienojas arī slinkums un nevēlēšanās darīt, kā arī cilvēku resursu nepietiekamība.
– Lai pateiktu precīzu Madonas novadam piederošo mežu un jaunaudžu platību, jāieskatās dokumentos, bet kopumā, rupji rēķinot, līdz šim Madonas novadam piederējis līdz pusotra tūkstoša hektāru meža zemes, bet tagad, kad šai teritorijai klāt nākuši mazie novadi, kopējā platība ir ap 2300 hektāru. Kas attiecas uz jaunaudzēm – tas ir visai mainīgs lielums. Viena no niansēm, kas ir ļoti būtiska, ir atjaunojamās platības. Jaunaudzes mēdz mainīties, jo diezgan intensīvi pēdējā laikā aktivizējas mežu privatizētāji un platību izpircēji. To īpašnieku, kuri savulaik bija pieteikušies uz zemes lietošanu ar izpirkšanas tiesībām un līdz noteiktam laikam nenodeva šos procesus līdz zināmai pakāpei, zemes ar atbildīgā dienesta starpniecību tika atdodas atpakaļ pašvaldībai, tādējādi tai ir radušies diezgan daudz tiesisko valdījumu. Ja tagad kāds no šiem zemju īpašniekiem grib atgūt savā īpašumā konkrētu platību, pašvaldībai tā vispirms uz sava vārda jāiereģistrē Zemesgrāmatā, un tikai tad var kārtot procesu tālāk. Visam ir savas sarežģītās puses, arī šajā nozarē, – situāciju skaidro mežzinis Vilnis Zosārs.
Viņš uzsver, ka mūsdienās arvien vairāk parādās tādi mežu un zemes īpašnieki, kuriem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, kā rezultātā pašvaldība ir spiesta apsaimniekot ne tikai uz sava vārda Zemesgrāmatā reģistrētās platības, bet arī tiesiskos valdījumus. Sarunas tālākajā gaitā Vilnis Zosārs pastāsta arī par to, kā izpaužas mežu atjaunošana un jaunaudžu kopšana.
– Obligātā mežu platības atjaunošana pēc izciršanas jāveic piecu gadu laikā, izņēmumi ir dumbrāji un niedrāji, kur atjaunošana jāveic pēc desmit gadiem, jo tādās vietās šis atjaunošanas process var būt apgrūtināts. Atjaunošanās var būt gan dabiska, gan mākslīga – tas ir atkarīgs no paša saimnieka, bet „Latvijas valsts meži" gan ļoti stingri pieturas pie tā, ka, ja, piemēram, ticis izcirsts priežu mežs, tad tieši priežu mežs arī jāatjauno. Protams, mežu platībām ir jāveic arī obligātā kopšana – lapu kokiem pēc pieciem, bet skuju kokiem – pēc desmit gadiem. Neraugoties uz obligāto kopšanu, ir vēlams veikt papildu kopšanas darbus. Ja kopšana netiek veikta laikus, rodas pāraugusi un izstīdzējusi audze. Ja kopšanas darbi tiek iekavēti un saaug biežņa, ir ļoti apgrūtinoši strādāt ar trimmeri. Tāpēc ļoti svarīgi ir kopt platības laikus un ievērot visus būtiskos priekšnoteikumus, jo jebkurā nozarē, arī šajā, viss iekavētais pēcāk atspēlējas, – pauž Vilnis Zosārs.
Pašvaldība ļoti stingri seko līdzi mežu platību obligātajai kopšanai un atjaunošanai, jo par neizdarībām Valsts meža dienests ir tiesīgs piemērot administratīvos sodus. Jautāts par to, kādas ir galvenās grūtības un izaicinājumi mežu nozarē, Vilnis Zosārs nosaka – lai cik bēdīgi izklausītos, finanses nav tā sāpīgākā problēma.
– Lielākās problēmas rada tieši cilvēku resursu trūkums. Mežu kopēji un uzturētāji ir gados vecāka paaudze – sākot ar 45 gadiem un vairāk. Ar ko tas beigsies – nezinu. Jaunie cilvēki ir nemotivēti darīt. Samaksu vajadzētu dubultot, tad varbūt kaut kas mazliet mainītos. Firmas lauž līgumus par milzu platībām, jo nav neviena, kas grib darīt, nav neviena, kam tas būtu vajadzīgs un interesē. Tas ir smags fizisks darbs, bet jaunākajām paaudzēm trūkst spēka. Sēžot pie datoriem un telefoniem, spaidot podziņas, spēks nerodas. Ar tām sportiskajām aktivitātēm, kas notiek skolās, ir krietni par maz, lai izturētu tādu slodzi. Varu minēt konkrētu piemēru – kāds 17 gadu vecs puisis piedalījās jauno kociņu stādīšanā. Viņš nostrādāja vienu dienu, protams, tiekot skubināts, un pēc šīs vienas dienas viņš vienkārši aizbēga – pat nepaprasījis samaksu. Nav cilvēku, kas dara. Nav ne jausmas, kas notiks nākotnē. Vienīgais risinājums, ko saredzu, – ja gribēs, lai būtu cilvēki, kas dara, nāksies maksāt vairāk. Protams, ja darbinieks ir slikts, tad viņam nav vērts maksāt lielu algu, bet labiem darbiniekiem ir jādod laba nauda. Un dzīve tik un tā piespiedīs maksāt, citu variantu jau nebūs, – norāda Vilnis Zosārs, piebilstot – vēl viena problēma mūsdienās ir tā, ka cilvēki vēlas saņemt lielu atalgojumu, bet nav vēlēšanās piepūlēties un strādāt. Viņš uzsver – ikvienam vispirms jāparāda, ko viņš ir vērts un cik daudz naudas viņam ir vērts maksāt. Būtiski ir minēt, ka privātajā sektorā ne visiem ir zināšanas un prasmes mežu kopšanā un nav arī tādas naudas, lai spētu samaksāt pienācīgu atlīdzību saviem darbiniekiem.
LINDA OZOLA
7.12.2021.