Vakar Mārcienas pagasta lauku īpašumā "Celmiņi" SIA "LLKC" Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) Madonas nodaļas rīkotajā seminārā galvenā lektore bija Latvijas Nacionālā dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniele.
Tā kā sēņošana Latvijā ir gandrīz nacionālā īpatnība, Initas Dānieles uzdevums bija tuvāk iepazīstināt ar ēdamajām, neēdamajām un indīgajām sēnēm, parādīt tās ne tikai fotogrāfijā uz ekrāna, bet arī sēņojot kopā ar dalībniekiem, atpazīt mežā, salasīt visas iespējamās, sagrupēt un izveidot izstādi.
Inita Dāniele dalījās uzskatā: – Sēnes – tā arī ir vesela valsts, jo ir augu valsts, dzīvnieku valsts. Sēņu valsts ir tik bagāta, bet bieži vien pazīstamākās ir gailenes, baravikas, apšu bekas, bērzlapes. Mēs, mikologi, nekoncentrējamies uz to, ka visu vajag apēst. Ja redzam kādu stirnas bildi, nav taču pirmais jautājums, kā vislabāk to gatavot. Ja runā par sēņu ēšanu – jāēd tikai tās sēnes, kuras vienmēr, visur un jebkuros apstākļos ir pazīstamas, kad nav vairs jautājumu. Ko nozīmē vārds "sēņot"? Tas nozīmē – vākt ēšanai. Ja lasa visu pēc kārtas, nezinot, ko liek grozā, varu citēt ārstu toksikologu teikto, ka cilvēku stulbumam nav robežu. Vienkārši ēst kaut ko, kas pēc bildes vai krāsas atbilst kādai sēnei, nozīmē, ka var arī nelaimēties. Latvijā jau šogad TV bija stāsts par četriem gadījumiem, kad cilvēki saindējās no zaļās mušmires, viens – no baltās mušmires.
Man pašai sēnes lasīt ēšanai nav īpaši laika. Darbs ir pirmajā vietā, un parasti sēņu masas nekad nelasu, paņemu tik, cik nepieciešams vakariņām. Ziemai sēnes negatavoju, vēl nekad neko arī neesmu iekonservējusi. Mani interesē sēņu daudzveidība, arī prieks atrast retāk sastopamās sēnes. Katru gadu Latvijas Mikologu biedrībā tiek izvēlēta "Gada sēne", un šogad tās gods ir smailajai stiklenei, kas ir vieglāk atšķiramā no visām stiklenēm. Taču patiesībā visas pārējās stiklenes mums interesē vēl vairāk, retāk sastopamās – visvairāk. Stiklenes ir ļoti skaistas, košas, visdažādākajās krāsās, aug nemēslotās dabiskajās pļavās, zālienos, bieži vien ārpus meža. Gribētu, lai arī citi tām pievērstu uzmanību, lai zinātu, cik bieži kura ir sastopama. Smailo stikleni var labi atpazīt, jo tā vienīgā no visām melnē.
Vaicāta par sēņu augšanu, Inita Dāniele atzina: – Kaut gan septembris ir sēņošanas mēnesis, tagad mežā jūtama neliela pauzīte. Taču domāju, ka sēnes kaut kādu apstākļu sakritības pēc vienkārši atpūšas. Gan jau vēl varēs sēņot, arī vēlāk, pat visu ziemu, izrādās, var meklēt sēnes, ja ir atkusnis.
Saistībā ar bērzlapēm, kuru ir tik daudz, Inita Dāniele rosināja: – Patiesībā cept karbonādi var tikai no tām bērzlapēm, kam maiga garša. Visas ar nedaudz sīvu garšu ir jānovāra, bet ar ļoti sīvu ir neēdamas.
Bija jautājumi arī par rudens sēnēm, par cūceņu, vilnīšu lietošanu pārtikā, jo mūsu vecāki un vecvecāki tās ir lasījuši. Izrādās, ka šīs sēnes var saturēt toksiskas vielas, kas pēc novārīšanas gan iet mazumā. Ja ir daudz citu labu sēņu, tad labāk pienaines atstāt mežā. Daudzi gan iebildīs, ka visu mūžu ir lasījuši cūcenes.
Mežu salīdzina ar skaistu puķudobi
Arī semināra norises vietas – lauku īpašuma "Celmiņi" – saimniecei Valentīnai Dāboliņai sēnes, augi, daba un mežs saistās ar pozitīvo atkarību.
– Reta ir tā diena, kad neaizeju uz mežu. Augustā sēņu salasīju ļoti daudz, tās dalīju arī draugiem, paziņām. Vienkārši patīk sēņot, jo esmu liela sēņu un dabas fane. Esmu pateicīga, ka Inita Dāniele "Celmiņu" mežu atzinusi par labu sēņošanai, tāpēc ir atbraukusi te otru reizi. Arī jaunajā "Sēņu grāmatā" dažas sēņu fotogrāfijas droši vien ir nākušas no Mārcienas pagasta, – "Celmiņu" īpašniece Valentīna Dāboliņa rosināja semināra dalībniekus iepazīties ar jauno apgādā "Zvaigzne ABC" izdoto Initas Dānieles un Diānas Meieres "Lielo Latvijas Sēņu grāmatu", kas ir kā sēņu enciklopēdija.
Viņa sacīja: – "Sēņu grāmata" aicina tuvāk iepazīt mežu, dziļāk iepazīt sēnes, priecāties par tām. Tagad, dodoties sēņot, uz sēnēm raudzīšos ne vien kategorijās "ēdamās" un "neēdamās", bet citādāk. Vienmēr esmu teikusi – "Neviena puķudobe nav tik skaista kā mežs", un sēnes ir tās, kas šo puķudobi papildina, izgaismo rudeni un parāda, cik daba ir skaista. Tas nekas, ka šajā brīdī sēnes ir paņēmušas nelielu atvaļinājumu, kaut pirms divām nedēļām "Celmiņu" mežs bija pārbagāts ar sēnēm, un starp tām, kā noskaidroju, runājot ar mikoloģi, dažas izrādījās retas sēnes.
– Kurā pusē ir meži, kur sēņojat? – vaicāju arī semināra dalībniecēm, kas bija atbraukušas uz "Celmiņiem" no Ērgļiem.
– Apmeklēju mežus Vestienas un Jumurdas pusē. Lasu tikai pazīstamas ēdamās sēnes, bet arī interesējos par citām sēnēm, kas vēl ir ēdamas, – atklāja semināra dalībniece no Ērgļiem, lauku māju "Silakalni" saimniece Velta Kurzemniece, kas arī sevi nodēvēja par sēņu fani. – Seminārā piedalos tāpēc, lai uzzinātu ko vairāk par sēņu valsti.
Par meža nekoksnes vērtībām
– To, ka meža nozīme mūsu dzīvē un veselības nostiprināšanā kļūst arvien lielāka, parādīja kovida laiks, kad cilvēki burtiski gāzās uz dabas objektiem, novērtēja pastaigu vietas, svaigu gaisu, ļāvās kustību priekam. Vērtīga ir arī ogošana un sēņošana, – interesants bija Mairitas Bondares stāstījums, uzsverot, ka sēnes ir tikai viena no meža nekoksnes resursu vērtībām. – Mēs neesam pilnībā novērtējuši meža nekoksnes resursu devumu. Mežs vairāk asociējas ar koksni, ar medībām, sēnēm un ogām. Taču populāri ir mežā vākt arī ārstniecības augus, pavasarī – iegūt bērzu sulas, arī izvietot bišu stropus, lai tiktu ievākts meža ziedu medus, tirgot Ziemassvētku eglītes. Koku zāleni iegūst, veicot gan galveno, gan kopšanas cirti skujkoku un lapukoku cirsmās. Lielākā biomasas daļa ir skujas, lapas un miza, un zāleņa pārstrādes produkti tiek izmantoti. Piemēram, iegūst priedes ēterisko eļļu gaisa atsvaidzināšanas un dezinfekcijas līdzekļiem, augu augšanas stimulatoriem, izejvielu farmācijai, smalcinātas mizas izmanto mulčai u. c.
Aktīvi mežā ievāc arī bērza čagas jeb piepes u. c. Ap 87% meža nekoksnes vērtību tiek izmantoti pašpatēriņam, tikai 13% tiek realizēti tirgū. Vidējā sēņu raža, pēc LVM zinātniski pētnieciskā institūta "Silava" datiem, var sasniegt vairāk nekā 64 tūkstošus tonnu. Zinātnieki ir secinājuši, ka katru gadu no 1 ha meža zemes var iegūt ap 40 kg sēņu. Pārsvarā realizācijai ievāc gailenes, baravikas, apšu bekas, priežu bekas, un tikko "Panorāmā" stāstīja par sarkano mušmiru biznesu. Somijā no tām ražojot ziedi. Sēņu un ogu biznesā darbojas vairāk nekā 20 uzņēmumu, kas šajā rūpalā apgroza miljoniem vērtas naudas summas. Sēnes un ogas uzpērk sagādes punktos, un daudzi izmanto iespēju sezonā doties uz mežu, lai lasītu meža veltes un gūtu papildinājumu ienākumiem. Vienlaikus mežs ir relaksācijas vieta.
10.09.2021.