Latvijas Ornitoloģijas biedrības Madonas vietējā grupa 16. martā Madonas novada bibliotēkā organizēja „Apodziņa pēcpusdienu". Uz to ieradās dažādu paaudžu interesenti, kas cītīgi klausījās lektora vēstījumā un aktīvi uzdeva jautājumus.
No Andra Avotiņa juniora prezentācijas par apodziņu (Glaucidium passerinum) – mazāko no Latvijā sastopamajām pūcēm – klātesošie uzzināja daudz jauna. Pēc lekcijas un jautājumiem sekoja būru taisīšanas darbnīca. Būru gatavošanas darbnīcā izgatavotās mākslīgās ligzdošanas vietas apodziņam nākotnē tiks izmantotas sugas aizsardzībai un izpētei.
– Principā tas ir strazda būris ar apaļo skreju, kuras diametrs ir ap 50 milimetru, – vēstīja dabas pētnieks. – Apodziņam ir jābūt sajūtai, ka viņš lien dziļā dobumā. Divi vai trīs dēļi, no kuriem izveidota skreja, putnam šo ilūziju radīs. Vislabāk būri veidot no 3 cm collīgiem dēļiem – neēvelētiem, un ideāli, ja būrī ievieto sausas skaidas. Labāk būri apstrādāt ar kādu antiseptiķi, tad tas kalpo apmēram 20 gadu. Ieteicams būrus nepienaglot, bet uzkārt un piesiet ar stiepli. Vēlams kokā novietot 4-7 metru augstumā.
– Apodziņš ir Latvijā maz izzināta īpaši aizsargājamā suga, kuras sastopamība ir saistīta ar dabiskiem mežu biotopiem, – pastāstīja pētnieks.
Andris Avotiņš norādīja, ka pēc veiksmīgiem pārziemošanas apstākļiem suga ir sastopama arī jaunākās saimnieciskajās mežaudzēs. Šajās mežaudzēs viens no apodziņa ligzdošanas iespējamību limitējošajiem faktoriem ir ligzdošanas vietu pieejamība – apodziņam ir nepieciešami dziļi (parasti dzeņu kalti) dobumi lielos kokos.
Apodziņš ir mazākā Latvijā un Eiropā sastopamā pūču suga (apmēram mājas strazda izmērā), kas aktīva dienā. Sugas konstatēšanu Latvijas pūču pētnieki apguva tikai 2004.-2005. gadā. Līdz tam apodziņš uzskatīts par retu ligzdotāju. Kopš zināšanu pieauguma ir atklāta sugas saistība ar vecākajām mežaudzēm lielākos mežu masīvos.
Apodziņa ieražas
Apodziņam raksturīgi ziemā veidot barības „krājumus" – novietot un uzkrāt neapēstus barības objektus dabiskajās un mākslīgajās ligzdošanas vietās. Šādi krājumi var sasniegt pat vairāk kā simt upuru apmēru. Precīzi šīs uzvedības nozīme nav zināma, tā galvenokārt tiek saistīta ar šādiem apsvērumiem: aizņemtas teritorijas iezīmēšana, ligzdošanas teritorijas kvalitātes liecība, teritoriju apdzīvojošā tēviņa medību prasmju apzīmējums, pāra piesaiste.
Apodziņš ligzdošanu uzsāk maijā-jūnijā. Dējumā ir 1-9 olas.
Tā kā sugas galvenā vokālā aktivitāte ir saistīta ar diennakts gaišo laiku (visu laiku kopš krēslas līdz tumsai ar aktivitātes samazinājumu pusdienlaikā), apodziņu samērā viegli var novērot. Tēviņa dziesma var būt dzirdama pat līdz viena kilometra attālumā, mātītes un mazuļu balsis ir grūti pamanāmas un vāji dzirdamas līdz 100-150 m attālumam.
Ir jābūt uzmanīgiem ar pavasara novērojumu interpretēšanu ligzdošanas teritorijās, jo suga ligzdošanu uzsāk samērā vēlu un visai ilgi pavasarī tā var saglabāt nomadisku uzvedību.
Sugas sastopamības modelis
Andris Avotiņš juniors akcentēja, ka nesen ir izstrādāts sugas sastopamības modelis Latvijā, kas rāda, kurās vietās apodziņš varētu būt sastopams. Madonas apkārtnē apodziņam piemērotākie meži ir pie Kujas dabas parka Olgas purva, kas ir norakts un kam apkārt ir meža masīvs. Vidzemes augstiene ir pietiekami mežaina, un auglīgās mālainās augsnes ir piemērotas, lai apodziņš te ligzdotu. Sastopamības modelī uzsvērts fakts, ka pavasarī putna dzīvesvietās saimnieciskā darbība ir aizliegta.
– Ja mežsaimnieciskā darbība notiek vairāk nekā nedēļu līdz 300 metru attālumam no apodziņa ligzdas, šī ligzda tiek pamesta un nākamajā gadā ligzdošana šajā vietā netiek atsākta, – pamatoja Andris Avotiņš.
Klausītāju jautājumi un atziņas
– Kā apodziņš guļ – stāvus vai apgūlies kā cilvēks? Nav taču tā, ka būris ir pūces platumā un apodziņam nav, kur staigāt? Kur būrī liek ēdamo, vai pietiek vietas ēdamajam? Kas ir apodziņa mīļākais ēdiens? Kāda ir apodziņa ķermeņa temperatūra? Kas ir tā radinieki, izņemot pūces? Vai apodziņam netraucē dabas mūzika? Cik tālu pūces dzird? Cik lielu smagumu var pacelt? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus uzdeva klātesošie. Līdzās bērniem auditorijā bija arī pieaugušie, ar dažiem no viņiem aprunājos.
– Interese par putniem man ir no bērnu dienām, – „Stara" uzrunāts, atzina Ēvalds Kančs. – Dzīvoju laukos, vēlāk 40 gadu nodzīvoju pa Rīgu, tagad atkal esmu atpakaļ laukos. Pēc profesijas esmu meliorators. Manas mājas tuvumā jau kopš 2000. gada ir viens apodziņš. Interesējos, kā varu tam palīdzēt, jo ap viņu apkārt izstrādā mežu. Dabas pētniekam prasīju, vai apodziņa būris šādā situācijā nav jāpārliek citur.
– Nesen par apodziņu klausījos līdzīgu lekciju Latvijas Radio, – vēstīja Jānis Prīlaps. – Regulāri par putniem arī lasu literatūru. Dzīvoju netālu no Lazdonas luterāņu baznīcas. Man ir divi pūču būri, 21 hektārs zemes. Viens būris ir netālu no mājas – tā skreja ir 12 centimetru liela, augstums – 1 metrs. Būrī daudzus gadus dzīvoja mazā pūcīte – apodziņš. Staigāju būrim garām, putns nelikās ne zinis. Kad 2010. gadā Madonā plosījās vētra, būris tika nopūsts. Pēc laika to salaboju un nākamajā gadā pieliku, bet apodziņš tur vairs neatgriezās un nedzīvo.
– Latvietim putni ir svēta lieta, – piebilda Jānis Prīlaps. – Paberu saulespuķu sēkliņas, un zīlītes, dzilnīši kādreiz no rokas ēd. Savukārt putni man čakli palīdz – dārzā tie nolasa visus kukaiņus.