Pirmā Madonas novada pašvaldības domes sasaukuma laikā viena no viskarstāk diskutētajām tēmām bija saistīta ar transporta izdevumu kompensāciju izglītojamajiem, un centrālais pretrunu iemesls bija – vai izglītojamo transportēšanu pašvaldībai nepieciešams apmaksāt tikai līdz tai skolai, kura atrodas vistuvāk skolēna deklarētajai dzīvesvietai, vai arī apmaksāt braucienus uz ikvienu novada skolu.
Arī „Starā" šim jautājumam gadu gaitā esam veltījuši vairākas publikācijas, atspoguļojot gan deputātu atšķirīgos viedokļus, gan juridiskos argumentus par labu vienam vai otram regulējumam.
„Jāiestājas pret migrāciju uz citām skolām"
Šomēnes saņēmām arī kāda laikraksta „Stars" lasītāja, kurš vēlējās palikt anonīms, viedokli par transporta izdevumu kompensāciju izglītojamajiem.
„Kopš studiju laika pastāvīgi dzīvoju un strādāju Rīgā (gandrīz 10 gadu), bet deklarētā dzīvesvieta joprojām ir Madonas novadā, tātad liela daļa no maniem nodokļiem nonāk Madonas novada kasē. Tāpēc regulāri sekoju līdzi novada aktivitātēm un tam, kā novada budžeta līdzekļi tiek tērēti.
Manuprāt, kopumā vērojama pozitīva tendence novadam ekonomiski sociāli nozīmīgu jomu attīstīšanas finansēšanai, tomēr jautājums rodas par skolēnu transporta izdevumu segšanu nokļūšanai mācību iestādēs. Ideja, protams, ir apsveicama, taču nav saprotams, kāda iemesla dēļ skolēniem tiek apmaksāti transporta izdevumi nokļūšanai uz skolu, piemēram, Madonā, ja pagasta pārvaldes ciematā, kurā skolēns dzīvo, skola jau ir?
Savulaik, kad skolas gaitas vadīju Madonas pusē, lai iegūtu vidējo izglītību, mēroju ceļu no pagasta ciemata uz Madonu. Kaut pagastā nebija iespējams iegūt vidējo izglītību, ceļa izdevumi tika segti tikai 50% apmērā (izdevumus sedza pagasta pašvaldība), bet tie, kam bija kādas antipātijas pret skolu, tās personālu, izdevumus nokļūšanai uz kādu no citām rajona skolām, lai iegūtu pamatizglītību, sedza paši no saviem līdzekļiem, taču šobrīd tas tiek darīts pilnā apmērā no novada budžeta līdzekļiem.
Vai novada pašvaldībai gadījumos, kad vecākiem rodas nepatika pret skolu, tās personālu, izveidojies savstarpējs konflikts vai kāds cits individuāls iemesls, būtu jāatmaksā transporta izdevumi skolēna nokļūšanai uz citu skolu? Un, ja šāda skolēnu aizplūšana no pagasta skolas uz citām skolām ir ievērojama, vai tas nebūtu jāanalizē pašvaldības izglītības nodaļai? Jāmeklē cēloņi un kopā ar skolas vadību jārod risinājums, lai skolēni paliktu mācīties pagasta skolā.
Vai novada budžeta līdzekļi tiek efektīvi izlietoti, ja pagastā tiek uzturēta skola kādam konkrētam izglītības posmam, bet daļa šim posmam atbilstošu skolēnu mācās Madonas vai cita pagasta skolās, un nokļūšanai uz tām tiek segti transporta izdevumi?
Iepriekš minētais, protams, nebūtu attiecināms uz gadījumiem, ja pagastā skolēnam nav iespējams iegūt viņa vecuma posmam atbilstošu izglītību vai transporta izdevumi tiek segti interešu izglītības iestāžu apmeklēšanai (mūzikas, mākslas, sporta u. c. skolas).
Ceru, ka nākotnē novada iedzīvotāji aktīvāk iesaistīsies un sekos līdzi novada budžeta izlietojumam, pagastu skolu direktori aktīvāk iestāsies pret skolēnu migrāciju uz citām skolām un meklēs jaunas, inovatīvas idejas, kā uzlabot mācību vidi un izglītības satura kvalitāti, lai novada skolas kļūtu konkurētspējīgākas."
Kompensēt tikai līdz tuvākajai skolai liedz likums
Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs, komentējot vēstulē pausto viedokli, norādīja, ka transporta izdevumu kompensācija izglītojamajiem ir regulēta ar likumu.
– Pirms novadu izveides bija pagastu pašvaldības un pilsētu pašvaldības, un tolaik pašvaldībām jautājums par to, ka būtu jāatmaksā izdevumi līdz tuvākajai mācību iestādei, nebija aktuāli. Transporta izdevumi izglītojamajiem 100% apmērā bija jāsedz pamatskolas vecuma bērniem un 50% apmērā – vidusskolas vecuma. Izveidojoties novadiem, noteikumi nemainījās un arī regulējums par tuvāko skolu netika noteikts, līdz ar to pašvaldībai juridiski nebija argumentu, lai segtu transporta izmaksas tikai līdz tuvākajai skolai. Madonas novada teritorijā, kā zināms, ir 14 pagasti un pilsēta, un mēs nedrīkstam noteikt ierobežojumu. Domes pirmajā sasaukumā norisinājās asas diskusijas par to, kā rīkoties, taču saņēmām Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrojumu, ka nedrīkstam noteikt normatīvu „tuvākā skola". Līdz ar to šobrīd transporta izdevumi tiek segti neatkarīgi no tā, vai tiek apmeklēta tuvākā vai citviet novadā esoša mācību iestāde, – skaidroja Agris Lungevičs.
Gadu gaitā pašvaldība ir sākusi arī papildus segt transporta izdevumus, kas saistīti ar nokļūšanu mūzikas, mākslas un sporta skolā, kā arī bērnu un jauniešu centrā.
– Šo es uztveru kā palīdzību lauku skolām, jo, ja bērns var bez maksas doties uz kādu no šīm iestādēm, viņam ir mazāk motivācijas nomainīt ierasto skolu. Protams, šis ir komplekss un pietiekami dārgs risinājums, – atzina domes priekšsēdētājs.
Raugoties uz iemesliem, kādēļ bērni dažkārt nemācās savai dzīvesvietai tuvākajās skolās, Agris Lungevičs minēja, ka katrs gadījums ir individuāls. Liela nozīme ir vecāku darbavietai. Ja tā ir Madonā, vecāki, dažkārt braucot uz darbu, uz pilsētā esošo skolu atved arī bērnu, bet vakarā kopā brauc mājās, taču šajos gadījumos parasti kompensācija par transporta izdevumiem netiek prasīta. Diskutējams ir arī jautājums par kvalitāti – gan mācību, gan mācību līdzekļu. Tas nav viennozīmīgs, jo ne vienmēr pagastos dzīvojošie bērni izvēlas tikai pilsētas skolas – nereti pilsētas bērni dodas mācīties uz lauku skolām, jo īpaši Lazdonas pamatskolu.
Vaicāts, vai pārredzamā nākotnē normu, ka transporta izdevumi izglītojamajiem jākompensē neatkarīgi no mācību iestādes, kuru viņi apmeklē, varētu atcelt, domes priekšsēdētājs atzina, ka šobrīd politiskā līmenī šāda diskusija plaši nav izskanējusi.
– Izglītības un zinātnes ministrijā šādu diskusiju neesmu dzirdējis. Patlaban uzsvars tiek likts uz skolu tīkla reformu, – sacīja Agris Lungevičs.
19.12.2017.