Šovasar 16. jūlijā apritēja 10 gadu, kopš par Madonas pilsētas pārvaldnieku tika apstiprināts Guntis Ķeveris. Reformas kontekstā bieži tiek diskutēts par to, kādus zaudējumus kārtējo reizi piedzīvos lauki, bet kā ir Madonas pilsētas gadījumā: kā ir vairāk – ieguvumu vai zaudējumu?
– Veidojot Madonas novadu, tika izvirzīts mērķis attīstīt arī lauku teritorijas, kas tika arī darīts. Vadoties stingri pēc budžeta veidošanas kritērijiem, Madonas pilsēta šajos 10 gados varētu zelt un plaukt, bet tādā gadījumā pagastos netiktu īstenoti daudzi projekti. Budžeta politika tika veidota tā, ka finansējumu sadalīja vienlīdzīgi, ievērojot vajadzības katrā struktūrvienībā, katrā pagastā, atvēlot finansējumu gan skolu, gan kultūras namu sakārtošanai, gan citām aktualitātēm. Taču arī Madonas pilsēta nav stāvējusi uz vietas, tā joprojām attīstās, izstrādājot un īstenojot dažādus projektus, – atzīst Guntis Ķeveris. – Madonas pilsēta jau toreiz diezgan augstu kotējās un valstī bija viena no līderēm tieši projektu izstrādes ziņā. Principā tika piesaistīts finansējums gandrīz maksimālā apjomā – gan infrastruktūras sakārtošanai, gan ūdenssaimniecības attīstībai, gan ēku renovācijai, gan citiem projektiem.
Patlaban izglītības iestādēs tiek īstenoti jauni renovācijas projekti, bet jau tolaik skolu ēkas tika siltinātas, veikti remonti, nodrošinot arī vides pieejamību, tāpat, izņemot „Kastanīti", bērnudārzos veikta rekonstrukcija. Arī Madonas pilsētas kultūras nama rekonstrukcija gandrīz bija noslēgusies, „astītes" vien bija palikušas, un tāda pati situācija bija attiecībā uz ielu remontiem.
Šajos gados esam sakārtojuši bērnu rotaļu laukumus, tāpat gājēju ietves un trotuārus un veikuši citus darbus. Veiksmīgi tiek īstenots arī projekts par centralizētās siltumapgādes nodrošināšanu privātmājās. Tas ir raisījis lielu interesi daudzos pilsētas iedzīvotājos. Vēlmi pievienoties centralizētajai apkures sistēmai nākamajā plānošanas periodā, ja izdosies gūt ES līdzfinansējumu, izteikuši ap 100 privātmāju iedzīvotāju.
Uz to ir arī jāiet, jo dzīvojam taču 21. gadsimtā. Jāņem vērā arī globālās sasilšanas radītās problēmas, tas, ka ar emisiju izmešiem cīnās visā pasaulē. Bet katrs skurstenis jau dod savu mīnus zīmi un samazina ozona slāni.
Turpinām darīt to, ko bijām iesākuši pilsētas laikā vēl pirms reformas, sniedzot atbalstu iedzīvotājiem un veicinot uzņēmējdarbību, un īstenojam jaunas ieceres. Protams, ir kritiskas vietas, kas jārisina perspektīvā. Arī pirms 10-12 gadiem sakārtotās ietves, kas ikdienā nolietojas, vairs nav tik skaistas, kādas tās bija pēc atjaunošanas.
Taču sūdzēties īpaši nevaram. Daudz jau nosaka pašu iniciatīva un darbs, cik liela ir kapacitāte. Priecājamies gan par mazākiem darbiem, kas pilsētā uzsākti, gan par lielajiem projektiem, kā, piemēram, Madonas Valsts ģimnāzijas ēku kompleksa un stadiona pārbūve. Es ļoti ceru, ka jau nākamā gada rudenī Madonas Valsts ģimnāzija varēs pārcelties uz Skolas ielu 10. Būvnieks strādā ar pilnu jaudu, ar klašu telpām aizķeršanās nav, un arī jaunā piebūve, kur atradīsies aktu zāle, bibliotēka, divas klases, top.
Attiecībā uz Madonas pilsētas vidusskolas rekonstrukciju – projekts tiek nedaudz pārprojektēts, ņemot vērā, ka kredītu nevaram dabūt tādā apjomā, kā sākotnēji tika plānots, līdz ar to kaut kas no iecerētā ir jāsamazina. Kad projektā tiks izdarītas un apstiprinātas izmaiņas, rīkosim jaunu iepirkumu. Ceram, ka tas būs veiksmīgāks, ar draudzīgākām būvdarbu izmaksām.
Ir padomā arī citi projekti, kā, piemēram, biznesa centrs bijušajā Madonas tipogrāfijas ēkā. Es ļoti ceru, ka līdz nākamā gada beigām arī tur sāksies būvdarbi. Tāpat Parka ielā tiek pārbūvētas ēkas, lai varētu īstenot deinstitucionalizācijas projektu. Savukārt pašvaldības sociālais dienests pārcelsies uz ēku Blaumaņa ielā 3, bet līdz tam laikam mums jāatrisina jautājums, kur telpas atvēlēt biznesa inkubatoram, tāpat Zemes dienestam. Ja to neizdodas atrisināt, tad var sanākt, ka Zemes dienesta Madonā nebūs, bet līdz tam mēs nedrīkstam nonākt, tam noteikti Madonā ir jābūt pieejamam.
Katrā ziņā ieceru un darbu ikdienā ir ļoti daudz. Tiek kārtota dokumentācija par karjera ezera pārņemšanu pašvaldības īpašumā, līdz ar to varēsim ieguldīt finanšu resursus tā labiekārtošanā. Manā skatījumā, karjera ezers un arī Mīlestības graviņa ir jāsakārto kā brīvā laika pavadīšanas zonas, izveidojot arī tūrisma takas.
Nākamajā gadā tiek plānots uzstādīt arī viengabala skeitparka konstrukciju Gaujas ielā, šajā sportiskajā rajonā, kur atrodas slidotava, tenisa korti, kur arī ir jāpieliek roka.
– Viens no jūsu sapņiem ir panākt, lai Madonas pilsētā vairs nebūtu zemesceļu. Cik tas ir reāli?
– Katrā ziņā uz to virzāmies. Apmēram vienā trešdaļā zemesceļu ir veikta dubultā virsmas apstrāde. Darbu šajā jomā turpināsim, ceram, ka kādos trijos četros gados šim mērķim būsim pavisam tuvu. Dubultā virsmas apstrāde jau nodrošina kvalitāti, un par to var pārliecināties Jaunlazdonā, kur tā ir veikta gandrīz uz visiem zemesceļiem.
Patlaban izmantojam arī pretputekļu materiālu, bet tam diemžēl tādās vasarās kā beidzamajos gados zūd efektivitāte. Turpretī vasarās, kad laikapstākļi atbilst Latvijas klimatiskajiem apstākļiem un nav ne par sausu, ne karstu, tas efektivitāti saglabā sešus mēnešus.
Tā ir viena lieta, ko gribētos īstenot, bet ir arī citi sapņi. Tā ir Madonas pilsētas estrādes un stadiona atjaunošana. Tiek izstrādāts Madonas estrādes projekts, kas tiks īstenots vairākās kārtās. Un, protams, ir jāmeklē finansējums, bet es esmu optimistiski noskaņots. Ceru, ka atvērsies jaunas ES programmas, kas pavērs iespēju piepildīt arī šo sapni. Krīzes ir bijušas visos laikos, bet tāpēc jau dzīve nav apstājusies.
Arī iecere par mūsdienīgu stadionu ir pavirzījusies kādu solīti tālāk. Beidzot esam panākuši vienošanos ar zemes īpašniekiem par zemes pirkšanu stadiona vajadzībām.
Manā uztverē, pilsēta vispār nav iedomājama bez estrādes un stadiona. Turklāt Madona ir jauna pilsēta, līdz ar to uzmanību tā galvenokārt var piesaistīt ar dažādām kultūras un sporta aktivitātēm. Madonā varētu būt Vidzemes mēroga estrāde, kur varētu notikt liela mēroga pasākumi, un tas nenoliedzami būtu pienesums Madonai. Līdzīgi, kā tas jau notiek sporta jomā. Domāju, arī uzņēmēji par to var būt tikai priecīgi, ka palielinās to cilvēku skaits, kas izmanto viņu piedāvātos pakalpojumus. Palielinās apgrozījums, peļņa un iespējas tālākai attīstībai.
– Kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz iecerēto jauno administratīvi teritoriālo reformu?
– Te gan vispirms būtu jāuzdod jautājums – ja jau grib veidot novadu bijušā Madonas rajona teritorijas robežās, kāpēc reforma bija jāveic 2009. gadā. Es gan neesmu pret pārmaiņām. Arī iepriekšējā reforma šajos 10 gados ir parādījusi, ka tā ir bijusi gana veiksmīga. Vismaz Madonas novada gadījumā mēs varējām dot pienesumu blakus esošajiem pagastiem, veicinot teritorijas vienmērīgu attīstību.
Taču – ko dos iecerētā jaunā reforma? Pagaidām neesmu saskatījis, kāds tai varētu būt pienesums. Tagad jau vairāk tiek runāts par jaunu funkciju deleģēšanu pašvaldībām, nesolot papildu finansējumu. Turklāt jau šobrīd valdība samazina budžetus pašvaldībām, bet ja nebūs finansējuma, nebūs arī attīstības mazāk attīstītajās teritorijās.
Veidojot novadus, manuprāt, būtu jāņem vērā attālums līdz novada centram, jo tas iedzīvotājiem, it īpaši laukos, ir ļoti būtiski. Valdība rēķina ekonomiskos ieguvumus, kādi izdevumi samazināsies, bet būtu jāņem vērā arī papildu izdevumi iedzīvotājiem, kādi viņiem radīsies, attālinoties novada centram, pakalpojumu sniegšanas vietām, taču to neviens nerēķina.
Arī pirms 10 gadiem, ļoti iespējams, nebija jājauc ārā rajoni, bet gan jāmaina naudas sadales mehānisms, lai varētu attīstīties ne tikai lielās pilsētas, bet arī lauku teritorijas.
– Madonas pilsētas dzīvi sākāt vadīt uzreiz pēc Madonas novada izveides. Ko jums nozīmē Madona?
– Madonā dzīvoju jau kopš 1998. gada. Esmu dzimis Degumniekos un visu laiku uzskatījis, ka esmu no laukiem, bet nu arī Madona man nozīmē ļoti daudz – tā ir arī MANA MADONA. Mani Madona uzrunā, mani interesē, kas te notiek un kāda pilsēta izskatīsies nākotnē, kāda būs tās attīstība. Domāju, ka neatkarīgi no tā, vai esam Madonā dzimuši vai esam ienācēji, mēs varam lepoties ar savu Madonu.
Savulaik atnākt uz Madonu mani piespieda dzīve. Tagad daudzi darba meklējumos dodas uz Rīgu, bet tolaik centrbēdze sliecās tuvāko pilsētu virzienā, kur bija lielākas darba iespējas. Paldies manam skolotājam – Aldonim Rībeniekam, kas mani ievadīja šajā darbā. Es biju viņa palīgs, veicot īpašumu nodaļas vadītāja vietnieka pienākumus. Viņš bija tas, kas man atklāja savu pieredzi, kas tagad ļoti noder. Bet, protams, tas, kas paveikts Madonā, ir visas komandas kopīgs darbs, kā, strādājot un mīlot šo pilsētu, var sasniegt izvirzītos mērķus, lai katrs no mums varētu lepoties ar savu Madonu.
20.11.2019.