Šajā publikācijā turpinām atspoguļot Madonas novada pašvaldību vēlēšanu sešu sarakstu pārstāvju – deputātu kandidātu – sniegtās atbildes uz laikraksta „Stars" sagatavotajiem un iedzīvotāju uzdotajiem jautājumiem. Diskusija zoom platformā tika rīkota 19. maijā; pirmā atbilžu daļa publicēta 21. maija avīzē, kā arī video formātā saruna ir skatāma facebook lapā „Laikraksts Stars".
– Cik plānojat vai cik, pēc jūsu domām, būtu jābūt priekšsēdētāja vietnieku, izpilddirektoru un to vietnieku amata vietām jaunajā novadā?
Vita Robalte (3. Jaunā konservatīvā partija): – Pašreiz priekšsēdētājam vietnieku pietiktu, kā ir. Izpilddirektoram gan vajadzētu palīgus vairāk vai arī spēcīgus nodaļu vadītājus. Uzskatu, ka maksimāli jāiesaista administratīvā struktūra, lēmumu pieņemšana ir jāmaina. Nevar tikai deputāti savstarpēji vienoties par jaunām idejām. Tām jānāk arī no pagastiem, kopienām, iedzīvotājiem, jauniešiem tai skaitā.
Artūrs Čačka (5. „Latvijas attīstībai", „Politiskā partija Izaugsme"): – Domāju, tas būs pakārtots tam, kādu struktūru izveidos jaunie domes deputāti. Domāju, ka lēmējvarā priekšsēdētājs un divi vietnieki ar savām sfērām, visticamāk, jāsaglabā. Palielinoties novada teritorijai un arī darbu apjomam, nekādi lieli samazināšanas fakti un apjomi jaunajā novadā netiks darīti. Var gadīties, ka mums nākas vēl pielikt klāt kādu amatu, bet tas noteikti nav daudzskaitlīgi.
Ivars Miķelsons (2. Partija „Vienoti Latvijai"): – Piekritīšu, ka struktūra jābūvē no apakšas, tad arī var saprast, cik vajadzīgi šie „uzraugi", pārvalde un darba darītāji. Ņemot vērā, ka apjoms noteikti palielināsies un esošajos trijos novados vismaz šobrīd šī struktūra būs varbūt tāda pati, tikai ar izpildvaru galvgalī, nevis ar lēmējvaru. Tur varētu mainīties, ka ir apvienoto pilsētu pagastu pārvalžu vadītājs vai pārvaldnieks. Jautājums, vai viņiem ir kāds vietnieks vai nav, atkarīgs no apjoma, struktūras, iestāžu, iedzīvotāju un platību, kas pakļautas labiekārtošanai, skaita. Nākamais – izpildvaras augša. Palielinoties apjomam, domāju, ka būtu vajadzīgs izpilddirektors, kurš vienlaicīgi ir arī administrācijas vadītājs, noteikti vajadzētu būt arī diviem vietniekiem. Par lēmējvaru – manuprāt, tā komanda, ko šobrīd Lungeviča kungs izveidojis, ir veiksmīga. Vai nākotnē vajadzīgs vēl kāds vietnieks specifiskās lietās, to noteiks struktūra, bet tā jāsāk būvēt no apakšas.
Zigfrīds Gora (6. Nacionālā apvienība „Visu Latvijai!"-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"):
– Piekritīšu tam, ka lēmējvarā varētu būt priekšsēdētājs un divi vietnieki, jo tad visas jomas tiek pārklātas. Runājot par izpildvaru, tiešām jāsaprot, kā jaunais sasaukums veidos struktūru. Dažādus piemērus jau minēja, – ka ir izpilddirektors un viņa vietnieki, ir arī izpilddirektors un nodaļu vadītāji. Viss atkarīgs no tās struktūras, ko šobrīd jaunā novada komanda veido.
Andrejs Ceļapīters (1. „Jaunā Vienotība"): – Visu laiku, kopš esmu ievēlēts domē, esmu strādājis ar vienu vietnieku. Kad pašreizējais sasaukums veidoja šo papildu izdevumu posteni budžetam, es biju pret to. Pie tāda darbu apjoma, kāds ir šajā sasaukumā, bija lieki tā darīt. Mūs dzīve droši vien arī spiedīs, tā kā deficīts budžetā ir virs diviem miljoniem, palikt pie tā, ka ir priekšsēdētājs, vietnieks, izpilddirektora komanda, kurā gan iekļauta teritoriālā pārstāvniecība, gan arīdzan stiprināti nodaļu vadītāji. Pēc iespējas mazāk tērēt administratīvos resursus, pēc iespējas vairāk šos resursus virzīt novada dažādām aktivitātēm. Ja pasākumi ir īslaicīgi, tad piesaistīt arī ārpakalpojumu – spēcīgus speciālistus, kas šos pakalpojumus var veikt, un neaudzēt administratīvo izdevumu apjomu.
Agris Lungevičs (4. Politiskā partija „Latvijas Reģionu apvienība", „Latvijas Zemnieku savienība"): – Mazliet palabošu Ceļapītera kungu, viņš pirmajā novada sasaukumā strādāja ar diviem vietniekiem. Pēc tam bija viens vietnieks, un šobrīd – atkal divi. Tā ka modelis, kāds ir tagad, bija arī pirmajā sasaukumā. Politiskā situācija noteiks, bet es redzu divus vietniekus, vai nu teritoriāli, vai pa jomām sadalītus. Izpildvaras modeli šobrīd izstrādājam kopā ar Cesvaines, Ērgļu un Lubānas pašvaldībām. Jaunais sasaukums nolikumu apstiprinās, tajā varēs ieviest arī savas korekcijas. Bet principā ejam uz izpilddirektoru un viņa vietnieku, protams, ar spēcīgām nodaļām un nodaļu vadītājiem.
– Ar kuriem sarakstiem plānojat sadarboties ievēlēšanas gadījumā, vai jūsu sarakstam ir novilktas kādas „sarkanās līnijas"?
Zigfrīds Gora: – „Sarkanās līnijas" nav novilktas, esam atvērti sadarbībai.
Andrejs Ceļapīters: – Neesam vilkuši „sarkanās līnijas", bet teikšu, ka man personīgi būs grūti sadarboties ar atsevišķām personālijām. Bet par to lems saraksts kopīgi.
Artūrs Čačka: – Domāju, ka šis viss ir diskusiju jautājums, visi mēs esam salīdzinoši labi pazīstami cilvēki cits ar citu. Ja gribēs vienoties, tad vienosies. Galvenais ir attieksmes jautājums. Ja attieksme vienam pret otru pozitīva, diskutēsim un runāsim ar visiem.
Agris Lungevičs: – Mums visiem kopā ir ļoti atbildīgs uzdevums: jaunajā sasaukumā attīstīt Madonas novadu, un ir tikai viens veids, kā to darīt, – strādāt komandā, paņemt labākās idejas, kas ir gan deputātu korpusā, gan speciālistiem. Tikai tā varam attīstīt mūsu teritoriju, tāpēc mēs, protams, sastrādāsimies ar visiem, darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai dzīve Madonas novadā iet uz augšu.
Vita Robalte: – Tas ir grūts jautājums. Esmu komandas cilvēks ar piedodošu sirdi. Ir jāprot laikam rūgtumu atstāt un iet uz priekšu. Ar šo domu es tālāk arī eju.
Ivars Miķelsons: – Saraksts kopumā nekādas „sarkanās līnijas" nav vilcis. Kad būs ievēlēti jaunie deputāti, kopīgi lemsim un domāsim, kā strādāt. Bet tas jau pirmām kārtām būs atkarīgs no vēlēšanu uzvarētāja, no tā, kurš veidos komandu. Tas arī noteiks to, vai mūsu saraksta biedri būs pozīcijā vai nosacītajā opozīcijā. Ņemot vērā to, ka tiešām ir daudz izaicinājumu, jo ir pilnīgi jauns veidojums, vilkt kādas līnijas vai teikt „man būs grūti sastrādāties ar vienu vai otru" ir lieki. Nē, „sarkano līniju" nav. Tāpat arī teikšu par personālijām – nav „sarkano līniju" ne pret vienu.
– Gada sākumā pieņemto pašvaldības budžetu daļa deputātu vērtēja gan optimistiski, gan daļa – kā „bumbu ar laika degli". Jūsu skatījumā – jomas, kur drīzā nākotnē, nākamgad, var nākties budžetu griezt, un kur jūs būtu gatavs to darīt?
Ivars Miķelsons: – Ja lielā valdība atkal centīsies kaut ko piegriezt, acīmredzot, būs jāizmanto mūsu pašu saimnieciskie resursi, lai gūtu papildu ienākumus. To var rast no racionālas īpašumu apsaimniekošanas, uz ko vienmēr esmu aicinājis. Ir gan meža masīvi, gan īpašumi, kas varbūt šobrīd nav vajadzīgi pašvaldību funkciju nodrošināšanai, kā, piemēram, lauksaimniecības zemes, kuras tiek iznomātas un kuras arī pat netiek iznomātas. Tāpat arī dzīvojamais fonds. Jāskatās, kurās pozīcijās, kādā veidā var piesaistīt līdzekļus. Acīmredzot, vēl aktīvāk būs jādarbojas uz Eiropas naudas, kā es mēdzu teikt, adatas, izmantojot visas iespējas, kur mūsu līdzfinansējums ir salīdzinoši niecīgs. Nekādā gadījumā neatbalstot Eiropas projektus, kādi bija iepriekš, kad mēteli šuvām pie pogas klāt – Eiropas nauda bija ļoti maza, un lielākā daļa – mūsu budžeta nauda. Runājot par nogriešanu. Beidzamais, pie kā vajadzētu ķerties, – ja tas nav globāli visas Latvijas, Eiropas mērogā, – tās ir algas. Tās jau tā pašvaldībā ir ļoti pieticīgas, lai kā iedzīvotāji reizēm pārmestu –
„tur jau neko nedara un saņem baigo algu". Gribētu aicināt vienu otru, kas tā izsakās, atnākt pastrādāt, kaut vai uzturēšanas nodaļā, par šiem 700 eiro uz papīra. Domāju, privātajā sektorā remontstrādnieks tik maz nesaņem. Vai arī risinājums būs līdzīgs, kā man kā pārvaldes vadītājam pašvaldības vadība savulaik teica: „Tev ir desmit dažādas prioritātes, lūdzu, izvēlies vienu, ko varēsim atbalstīt." Neatceros precīzu gadu, bet pagastu pārvaldes bija pieprasījušas investīciju projektiem virs 2 miljoniem, toreiz, ja atmiņa neviļ, pat 200 tūkstošus uz visām pārvaldēm nepiešķīra. Kaut kā jau izdzīvojām. Nu tātad būs jāskatās pa pozīcijām, kuras prioritātes realizēt.
Artūrs Čačka: – Griešana vienmēr ir sāpīgs process un nav tas vienkāršākais. Jāsaprot un jāpiekrīt arī Miķelsona kunga teiktajam, ka algas nebūs tā lieta, kur varētu notikt griešana. Es gan būšu diezgan optimistisks. Ekonomika kā tāda pašreiz diezgan strauji sāk kāpt, pateicoties dotajiem labumiem no Eiropas, no valsts uzņēmējdarbības attīstībai, straujākai iekustināšanai. Visticamāk, ka kopējais budžets pildīsies gana apmierinoši. Tā ka varbūt mums nemaz tik lieli griezieni nebūs vajadzīgi. Tas varētu atspēlēties uz tālāku nākotni, jo daļa naudas būs aizņemta – tad vienā brīdī tā būs jāatdod ilgtermiņā. Arī par attīstības budžetu es saredzu, ka varēsim veikt esošos projektus un virzīt nākamos. Bet, ja būs nepieciešami kādi fiskāli pasākumi, visticamāk, tas notiks uz attīstības rēķina.
Andrejs Ceļapīters: – Tas nebūs viegls risinājums, jo šī kaite ir ielaista, tā varētu teikt. Jau šā gada uzturēšanas budžets noteikti bija jāsabalansē un jādzīvo pieejamo līdzekļu, resursu ietvaros. Kā jau Artūrs Čačka minēja, visvairāk cietīs attīstības jautājumi. Tur kā kompensējošais mehānisms varētu būt Eiropas struktūrfondi, gan atjaunošanās, noturības mehānisms, gan daudzgadu budžets. Tikai tur ir jāstrādā. Iestrādes pagaidām nav redzamas – diemžēl. Un jāprioratizē tās funkcijas un pasākumi, ko veic pašvaldība. Finanšu krīzē, 2009. gadā, kad budžets samazinājās par 30-40%, savu budžetu spējām sabalansēt, tad ir nepieklājīgi pie valsts 7,5% budžeta deficīta veidot 11% novada budžeta deficītu, kā tas ir pašlaik.
Zigfrīds Gora: – Pagājušajā gadā, kad sākās pandēmija, saprotot, ka var būt draudi ekonomiskajai attīstībai, principā ieturējām procesus attiecībā uz kādu projektu īstenošanu. Gan šī piesardzīgā rīcība, gan arī redzot, kā šobrīd pildās budžets, –
domāju, situācija nav tik traģiska. Kā jau minēja, ir arī atveseļošanas un noturības mehānismu plāns, kur ir meklējami finanšu atbalsta instrumenti. Tāpat ļoti daudz nāk dažādi „Covid-19" seku novēršanas naudas avoti no valsts. Ja visas šīs iespējas gudri izmantojam, sekojam līdzi, kā pildās budžets, kontrolējam budžeta izpildi, domāju, ka nav pamata satraukumam.
Agris Lungevičs: – Dzīvojam kā šūpolēs – ļoti lielā mērā esam atkarīgi no kopējās situācijas valstī. Pirmais budžeta kritums, ko piedzīvoju, strādājot pašvaldībā, bija tieši Madonas novada izveides gadi. Kopš tā laika lielākais kritums pašvaldību budžetiem Latvijā bija šogad. Kā Ceļapītera kungs teica – iepriekšējos gadus budžets auga, šogad tas tika samazināts. Tas rezultējās tajā, ka pašvaldībai no 3,5 miljoniem eiro, ko no budžeta varējām veltīt attīstībai – remontiem un projektu līdzfinansējumiem -, šogad nācās samazināt uz aptuveni 1,6 miljoniem eiro. Bet, kā jau teicu, ir šūpoles. Tam kā kompensācija nāk dažādi „Covid-19" mehānismi, kam arī piesakāmies – gan „Covid-19" granti, gan kredīti, gan jaunās Eiropas naudas. Ļoti skaidri redzam piecas programmas – izglītība, energoefektivitāte, atbalsts uzņēmējiem, transports un sociālais atbalsts. Tajās startēsim ar projektiem un piesaistīsim papildu naudu. Tāpēc budžeta kritums, ja tas turpināsies, attīstības budžetā tiks kompensēts caur fondiem un citiem līdzekļiem. Bet uzturēšanas sadaļu mēs varam nofinansēt, un visas lietas iet uz priekšu.
Vita Robalte: – Budžets ir pilnīgs spogulis domes vadībai no tā aspekta, ka tas parāda stratēģiju un plānu. Labs plāns ir 50% no padarīta darba. Ja mēs, apstiprinot budžetu, internetā darītu visiem uzņēmējiem pieejamu publiskā iepirkuma plānu, mēs veiksmīgi būtu nokārtojuši arī otru lietu – ka veicinām privāto komersantu motivāciju veikt tos darbus, kuri pašvaldībai vajadzīgi kā pakalpojumi vai preces. Ja tagad ir jau maijs, un mums vēl ir nesadalītie līdzekļi, tad jautājums – kam mēs gatavojamies? Budžetā ir jābūt plānam, stratēģijai un caurspīdīgumam, lai katrs uzņēmējs var redzēt: „Man tik daudz logi būs pašvaldībā jāmazgā, ielas jāslauka vai kāds cits pakalpojums, ko es varu veikt pašvaldībā, uz ko man ir tiesības pieteikties." Šī iespēja mums ir jādod, un jūs redzēsiet, cik tas būs labs pienesums mūsu uzņēmējiem, it sevišķi mazajiem, savukārt mums būs skaidra bilde, kas ir tie pakalpojumi, ko iepērkam. Kāpēc mums kaut kas būtu jāremontē, ja tā nav pašvaldības funkcija?
– Ar „jā" vai „nē", nelielu komentāru, lūgums atbildēt uz lasītājas jautājumu – vai Saules ielā 37 Madonā tiks aizvērta spēļu zāle un vai turpmāk nepieļaus šādu iestāžu atvēršanu tik tiešā dzīvojamo māju tuvumā?
Agris Lungevičs: – Jā, ja likumdošana tiks mainīta, ko ceru, ka izdarīs, tad noteikti. Paldies iedzīvotājiem, ka palīdzēja mums cīnīties pret citas spēļu zāles atvēršanu. Bet šobrīd pašvaldības nevar vienpersoniski izlemt – atļaut vai neatļaut.
Ivars Miķelsons: – Esam pakļauti likumdošanai, uz savu galvu pateikt „Madona būs brīva no spēļu zālēm" nevaram, jo likums reglamentē citādāk. Labāk, ka spēļu zāļu nebūtu, vai, ja būtu, tad koncentrēti citā vietā, ne pilsētu centros un ne Madonas centrā.
Andrejs Ceļapīters: – Grūtā daudzu gadu procesā esam aizvēruši vienu spēļu zāli Valdemāra bulvārī. Jāteic, ka pašvaldību tiesības šajā gadījumā ir stingri regulētas likumdošanā. Ja likumdošana mainās, tad, protams, esmu par to, lai būtu mazāk šādu atkarību veicinošu vietu pilsētā, novadā.
Zigfrīds Gora: – Personīgi esmu pret šādu azartspēļu vietu būšanu. Protams, likums ir likums, mēs nevaram virzīties jeb lemt pret to. Varam izteikt savu personisko attieksmi. Man ļoti patika pēdējais gadījums, kur tieši sabiedrības attieksme, vēstules, uzaicinājumi lika azartspēļu idejas autoriem tomēr pārdomāt. Domāju, ka mūsu attieksme kopā ar iedzīvotājiem to pozitīvo rezultātu arī sekmē.
Vita Robalte: – Publiskajā telpā jau ir izskanējis, ka mūsu partija ne tikai novada ietvaros, bet arī Saeimā strādā pie šī darba, ļoti mērķtiecīgi cenšas panākt tieši likumdošanas maiņu. Mēs ļoti ceram uz šo rezultātu.
Artūrs Čačka: – Nevar nepiekrist visiem iepriekšējiem runātājiem. Atkārtošanās vien būs. Ja likums atļauj tādas lietas mainīt, tad to varam darīt un apspriest.
– Aicinām deputātu kandidātus uzdot iepriekš sagatavoto jautājumu citas partijas pārstāvim pēc jūsu izvēles.
Andrejs Ceļapīters: – Esmu pārskatījis programmas iesniegtajiem sarakstiem. Man iekrita acīs Ivara Miķelsona komandas solījums uzbūvēt gan peldbaseinu, gan estrādi Madonā, kas arī iepriekšējā sasaukumā bija tāds viltus cerību dots solījums. Netika izpildīts. Pat tehniskais projekts nav sagatavots objektiem. Jautājums – zinot, ka ne atjaunošanas noturības fonds, ne arī daudzgadu budžets ES šādus pasākumus neatbalsta, kādi būs finansu avoti šiem kopumā 5-7 miljonus vērtajiem būvniecības objektiem. No kurienes ņems naudu?
Ivars Miķelsons: – Plāniem jābūt nedaudz lielākiem par iespējām tos izpildīt. Ja arī visus šos projektus nevarēs realizēt sasaukuma laikā, tie vismaz ir jāiesāk. Līdzīgi kā tas bija ar slimnīcu – arī viena sasaukuma laikā to neuzbūvēja. Bet Andreja Ceļapītera paša teiktais toreiz bija – ir jāiesāk un tad jau uzbūvēs, kaut kad. Slimnīca tam ir piemērs. Ja aprunājamies tehniski, peldbaseina idejai iestrādes ir iesāktas, tās nedaudz apturēja pandēmija. Tā ir privātā partnerība. Tieši tāpat arī ledus laukums. Protams, katrai ēkai jābūt piepildījumam. Ledus halli uzbūvēt tikai tāpēc, ka mums vajag, tas būtu par maz. Jādomā par sporta attīstību, piramīdas izveidi hokejā, kas diemžēl pazūd Madonas novadā, kaut gan labi iesākts jau daudzus gadus iepriekš. Par estrādi un mūzikas skolu risinājumi ir ļoti vienkārši – meklējam naudu, visticamāk, ka tas būs aizdevums. Runājot ar speciālistiem, arī ar mūzikas skolas vadītāju Berga kungu, kā viņš teica, – ja mums nav 5 miljonu, lai uzbūvētu abas būves, tad paskatāmies, ko varam izdarīt par mazāku summu. Piemēram, ja ir 3 miljoni – par 2 miljoniem būvējam mūzikas skolu, par miljonu – estrādi vai vismaz estrādes pirmo kārtu. Mērķiem vienmēr jābūt nedaudz lielākiem nekā faktiski var realizēt. Ceļapītera kungs arī ļoti labi zina, ka no projekta idejas līdz realizācijai pašvaldībā kā minimums paiet 3-4 gadi.
Ivars Miķelsons: – Jautājums Agrim Lungevičam kā pašreizējam domes priekšsēdētājam – kāds būtu viņa skatījums uz to, cik ilgi domes priekšsēdētājam, cik sasaukumu pēc kārtas vai vispār kopumā jāatrodas domes vadībā?
Agris Lungevičs: – Interesants jautājums. Droši vien kā priekšsēdētājam, lai tiešām paveiktu lietas, kas iecerētas, ar vienu sasaukumu ir par maz. Tad tie droši vien ir divi sasaukumi, varbūt trīs – cik vēlētāji to redz. Bet noteikti ir arī kaut kāds noilgums, kas iestājas, kad kaut kas dzīvē jāmaina. Tas nav bezgalīgi. Tomēr vismaz divi sasaukumi vajadzīgi, lai iesāktu lietas. Kā tikko minējāt, katram projektam ir kāds dzīves cikls, ne vienmēr četros gados visu var sasniegt. Un pirmo sasaukumu, domāju, jebkurš priekšsēdētājs tikai mācās un pilnveidojas, lai pa īstam strādātu nākamos sasaukumus. Bet domāju, ka divi ir optimālais, varbūt trīs.
Vita Robalte: – Vēlētos uzdot jautājumu Ceļapītera kungam – kā jūs vērtējat Madonas slimnīcas līdzšinējo darbu ar visiem kreņķiem, nepatikšanām, dzemdību nodaļas esamību – te ir, te nav? Kādu redzat slimnīcas turpmāko attīstību un lomu novada dzīvē?
Andrejs Ceļapīters: – Kā jau minēju, es lepojos, ka mums ir tāda slimnīca un tādu to esam izveidojuši. Jāsaka paldies visiem slimnīcas darbiniekiem, nodaļu vadītājiem par viņu aktivitāti, par izveidoto gan pamatresursu, gan imidžu, ko uztur un arī daudzviet pilnveido. Kur ir mūsu vājā vieta – vadības līmenis. Jāsaka, vēl vakar (18. maijā. – Aut.) finanšu, attīstības komitejā piedāvāju kolēģiem, lai kapitāldaļu turētājam un slimnīcas valdei tiktu uzdots izstrādāt attīstības plānu un rīcības programmu nākamajiem 12 gadiem. Diemžēl deputāti, kas ir pozīcijā, acīmredzot nesaprata šo ierosinājumu un nostājās kategoriski pret, man pilnīgi nesaprotamu apsvērumu dēļ. Pašlaik, kā jau ir minēts vairākkārt šajā sarunā, ir atjaunošanas, noturības mehānisma finansējuma plūsma uz valsti, daudzgadu budžeta plānošana un tūliņ, tūliņ – projektu ienākšana. Miķelsona kungs pats nupat teica, ka projekts jāgatavo 2-3, varbūt pat 4 gadus. Bet, ja mums pat nav definēti prioritārie virzieni slimnīcā, – kādus pakalpojumus mēs attīstīsim, ko darīsim, lai noturētu esošos un papildinātu ārstu komandu? Tad mēs nestrādājam, bet gan pašlaik plūdeni plūstam, esam uz iepriekšējo iestrāžu bāzes. Strauji ir jāsaplāno, un deputātiem ar slimnīcas vadību ir jāapspriež, lai mērķtiecīgi, izmantojot visus resursus, gan privātos, gan pašvaldības, gan Eiropas struktūrfondu resursus, slimnīcā ieguldītu. Ja neattīstāmies, tad mēs ejam atpakaļ.
Agris Lungevičs: – Ļoti nozīmīgs darbs nākamajā sasaukumā, manuprāt, būs jāvelta uzņēmējdarbības atbalstam jau jaunajā novadā. Pasaulē mainās finanšu situācija, ka tiešām ir jādomā, kā atbalstīt uzņēmējus. Sanāk jautājums Miķelsona kungam (arī kā uzņēmējam) – kādus viņš redz atbalsta mehānismus jaunajā periodā jau jaunajā, lielajā Madonas novadā?
Ivars Miķelsons: – Jebkuram uzņēmējam ir divas lietas: pirmā ir infrastruktūra, ko jāpalīdz sakārtot, protams, likumiskā kārtībā. Tie ir industriālie parki, ceļi, komunikācijas, elektrības kabeļi. Viens no piemēriem –
pašvaldība jau ir atbalstījusi arī Sauleskalna, Bērzaunes, Mārcienas iedzīvotājus, piedaloties projektā, kas palielināja elektrības brīvo jaudu, piekļuvi uzņēmējiem, iedzīvotājiem. Viens no akmeņiem, kas būtu jāizkustina un ko lielā valdība pašlaik cenšas darīt – dzīvojamais fonds. Darbinieks nevar nakšņot uzņēmumā vai kaut kur. Vajadzīgs ir piedāvājums ar dzīvokļiem vai cita veida dzīvojamo fondu. Pats esmu piemērs tam, ka jau 35 gadus esmu Bērzaunes pagastā un Madonas novadā, tikai pateicoties tam, ka sovhozs „Gaiziņš" savulaik man piedāvāja ne tikai darbu, bet arī iespēju, kur dzīvot.
Artūrs Čačka: – Uz pagājušajām vēlēšanām savā piedāvājumā biju ietvēris skulptūru – akmenī kalts gailis. Tā tikai tāda neliela ideja. Bet man gribētos, protams, lai mūsu Madonas novads būtu ar kultūras objektiem bagātāks. Lai mums nebūtu ar zaļu skaudību jāskatās uz citiem novadiem, kā viņi īstenojuši kultūrvēsturiskus apskates un dažādus vides objektus. Jautājums Andrejam Ceļapīteram – kā viņš redz šo manu ideju un vai tai ir potenciāls un pielietojums?
Andrejs Ceļapīters: – Jo vairāk pozitīvu emociju, jo labāk. Jo vairāk mēs paši un mūsu bērni iepazīstam mūsu kultūrvēsturi, jo kļūstam emocionāli un garīgi stiprāki un bagātāki. Tāpēc domāju, ka visnotaļ atbalstāmi ir vides objekti un arī ar kultūrvēsturi saistīti objekti, kas tiek izcelti, pilnveidoti un doti mūsu sabiedrības, ne tikai novada, bet arī Latvijas un plašāk, apskatei, baudīšanai. Jautājums ir mūsu spējā ģenerēt idejas un spējā finansēt visas šīs lietas. Bet, ja ir apņēmība un laba ideja, finansējums atradīsies. Galvenais, lai būtu daudz labu ideju.
Zigfrīds Gora: – Patriotisms ir sava veida indikators mūsu tautas ilgtspējībai, šai valstij, pastāvēšanai. Ļoti jauki redzēt, ka programmā raksta – tiks atbalstīta jaunsardzes darbības veicināšana un patriotiskā audzināšana. Jautājums Artūram, kura programmā ir šis ierakstīts, – kāda rīcība un pasākumi būs īstenoti, lai šo solījumu pildītu?
Artūrs Čačka: – Mūsu priekšvēlēšanu programma ir komandas darbs, un manā komandā ietilpst cilvēki, kas ar šo saistīti. Viņiem ir savs redzējums, pienesums, kā šo lietu var attīstīt. Skaidrs, ka tas viss ir jāiesāk jau no mazotnes. n
Diemžēl daži jautājumi laika ierobežojuma dēļ palika aiz kadra, bet, iespējams, visu dzīvē nemaz nevar iepriekš izjautāt, uzzināt. Tostarp nezināmais, arī deputātu kandidātiem, ir tas, vai varbūt tiksimies vēl kādu reizi – jau citā sastāvā, ja Satversmes tiesa lems Varakļānu novadu tomēr iekļaut topošajā Madonas novadā, vai tomēr 5. jūnijā visi dosimies vēlēt. Uz ko jebkurā gadījumā aicinām iedzīvotājus – iet vēlēt un atdot balsi par savu favorīt-sarakstu!
25.05.2021.