Vakar Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē, klātesot autorei, tika atklāta Vinetas Meisteres darbu izstāde.
Izstādē redzamie darbi ir smalks roku darbs, kur katras gleznas tapšanai veltīti vairāki mēneši. Izšūšana ir Vinetas sirds izpausme un prieks vienlaikus, ko autore neslēpj, bet nes droši kā karogu.
– Es ceļos un eju gulēt ar krustdūrienu, – smej Vineta. – Ikdienā tik ļoti esmu ar to saaugusi, ka diena, kurā neesmu rokās ņēmusi rokdarbu, šķiet tukša un bez piepildījuma.
Izstāžu telpa Cesvainē un citur
– Izstāde Madonas bibliotēkā nav darbu pirmā publiskā skate. Izšuvumu pirmā eksponēšana notika Cesvaines novada domes telpās, un pēc tam darbi ceļoja uz Aizkraukles novadu – Staburaga saieta namu, – atceras autore. – Dažas izšūtās gleznas ne tik sen tika izliktas Liezēres bibliotēkā, bet Madonas bibliotēkā šobrīd autore piedāvā 20 darbus, šī izstāde būs skatāma līdz 20. augustam.
Ikdienā Vineta nodarbojas ar gleznu izšūšanu, foto albumu, dienasgrāmatu, recepšu grāmatu izšūšanu, tam velta katru darba dienu.
– Cesvainē kopš pagājušās vasaras savās mājās izveidojām izšūto gleznu galeriju, šai salonā, iepriekš piesakoties, skatāmi vairāk nekā 50 darbi, desmit izvietoti mājā, – vēsta autore.
Šogad ģimene ir iesaistījusies Latvijas lauku apceļošanas un iepazīšanas pasākumā „Atvērtās dienas laukos", 22. un 23. augustā ikviens interesents uz Vinetas salonu Cesvainē, Veidenbauma ielā 11, var braukt bez pieteikuma.
– Rādu, stāstu, viesi arī paši var izmēģināt roku izšūšanā un dārzā pasēdēt, uzēst ķiršus, – komentē saimniece. – Man patīk tikties ar cilvēkiem, popularizēt krustdūrienu un rokdarbus kopumā. Tas nes gandarījumu un prieku.
Vaļasprieks atdzimst „Ievas" nometnē
Dzimusi madoniete, nu jau daudzus gadus Vineta dzīvo Cesvainē, skaistā vietā netālu no katoļu baznīcas.
– Pirms vairākiem gadiem bija iespēja pabūt „Ievas" nometnē. Šī nometne daudzām sievietēm atnes pārmaiņas, man tā pavēra iespēju atkal atgriezties pie rokdarbiem, – aizdomājas Vineta. – Pirms 30 gadiem Madonas kultūras namā biju mācījusies izšūšanas kursos, taču ilgu laiku ar rokdarbiem nenodarbojos. Uz nometni bija jāņem līdzi savs rokdarbs, ko uzdāvināt kādai no tikšanās dalībniecēm. Paņēmu līdzi nelielas gleznas ar putniem. Kad atgriezos no nometnes, biju tik ļoti iespaidota un radoši iedvesmota, ka vēlējos atgriezties pie izšūšanas. Ieejot veikalā pēc audumiem un diegiem, sapratu, ka ir liela materiālu izvēle, piedāvājums tā mainījies – ir pat adatas noapaļotiem galiem, ka jāmācās viss teju no jauna. Tā pievērsos izšūšanai. Mani izstāžu darbi tapuši trīspadsmit gadu laikā, izšuju gleznas ar dažnedažādiem motīviem –
ziediem, cilvēkiem -, izšuju arī apsveikuma kartītes, piemēram, uz kāzām.
Sarakstās ar visu pasauli
Jautāta par darbu sižetiem, Vineta atklāj, ka tie rodas, sarakstoties ar rokdarbniecēm no visas pasaules: – Mēs maināmies ar shēmām, tehniskajiem zīmējumiem. Gleznas tiek izšūtas pēc noteiktām shēmām līdzīgi kā adīšanā. Pārsvarā izšuju darbus ziedu tematikā, ir portreti – sievietes, bērni -, viens no lielākajiem darbiem, kas redzams Madonas bibliotēkā, ir izšūtā glezna „Maģiskā". Uz melna auduma atklājas liktenīgā sieviete, apmēram kā Ļeva Tolstoja Anna Kareņina.
Rokdarbi nav domāti tirgum
Vineta Meistere atklāj, ka viņas darbi nereti ieinteresē cilvēkus, kas vēlētos tos nopirkt, bet pārdošanā viņas izšūto gleznu nav: – Nestrādāju tirgum, turklāt šie darbi ir samērā dārgi – ierāmēšana vien ar speciālo muzeju stiklu izmaksā 80-100 eiro. Man darbus ir svarīgi uzkrāt privātkolekcijā, lai mājas galerijā varu tos parādīt, pastāstīt par tiem citiem. Mūsdienās viss notiek tik ātri – rezultātu vajag zibenīgi, talkā nāk tehnoloģijas, līdz ar to izšūšana kļūst par ekskluzīvu nodarbi, lēnu, ilgstošu roku darbu.
Darbs pie vienas gleznas izšūšanas Vinetai prasa vairākus mēnešus, apjoma ziņā lielākais darbs – glezna ar peonijām – tika šūta deviņus mēnešus. – Nav tā, ka rokdarbam veltu laiku tikai vakaros, – komentē rokdarbniece. – Kā no rīta sāku, tā vakarā tikai beidzu. Gleznā ir 191 tūkstotis krustiņu.
Izšuj arī kāzām
Jautāta, kā pēc tik koncentrēta darba relaksējas, Vineta stāsta:
– Strādājot ik pa laikam paskatos ārā pa logu, atpūtinu acis. Mājās man rokdarbiem ir īpaša vieta, vajadzīgs labs dienas apgaismojums. Ir meitenes, kas šuj ar lupu, es gan to nedaru. Kādu astoto gadu algotu darbu nestrādāju, nodarbojos tikai ar izšūšanu. Šuju arī bloknotus ar iniciāļiem, kas ir laba dāvana, vai viesu grāmatas un piemiņas kartītes uz kāzām. Ir izjūta, ka tie vairāk nekā desmit pāri, kuriem esmu ko izšuvusi, dzīvos ilgi un laimīgi, jo krustdūriena krustiņš ir zināma aizsardzības zīme. Pēc gadiem būtu interesanti uzzināt, vai tā ir vai nav.
– Man pašai vislabāk patīk glezna ar mežrozēm, – par saviem darbiem teic Vineta. – Tā izlikta izstādē Madonā. Darba radīšanā izmantoti diegi maigos toņos, kas saistās ar ko liegu un trauslu. Būtībā katrs darbs ir ar savu stāstu. Izšujot nereti klausos mūziku, raidījumu „Monopols", kurā uzaicināti radoši cilvēki; man patīk apmeklēt izstādes.
Vaicāta, vai izšuvumus izmanto arī tērpos, autore purina galvu:
– Nē, jo tērpi jākopj, bieži jāmazgā. Man ir piespraude ar skaistu fragmentu no izšūtām magonēm, to gan nēsāju. Aksesuārs šūts uz tumša auduma, izskatās efektīgi.
Uzpirksteni šujot nelieto
Vineta atklāj, ka darba gaitā nelieto arī uzpirksteni: – Man ir uzpirksteņu kolekcija, bet pirksta aizsargu dzīvē nelietoju, jo tas tomēr traucē. Man svarīgi just adatu un materiālu pilnībā. Pirksts, protams, no tā cieš, pat tikai pēc sabakstītā pirksta var noteikt, ar ko nodarbojos. Gleznas izšuju uz rokas, darba pirmsākumos izmantoju rāmi. Svarīgi audumu nenovilkt pārāk stipri, lai tas nesačokurojas, ir līdzens. Prieks, ka diegu krāsu toņi mērāmi simtos, pieejamā krāsu palete arī iedvesmo darbam. Tumšajā gadalaikā vairāk pielietoju gaišos toņus, vasarā meklēju tumšākus diegus.
28.07.2020.