9. decembrī Praulienas skolas zālē ritēja piemiņas sarīkojums Madonas
mūzikas skolas ilggadējam direktoram, leģendārai personībai – Artim
Kumsāram (1942-2013).
Sarīkojumu bagātināja diriģenta Jāņa Rijnieka
vadītais Madonas kultūras nama jauktais koris „Madona", Praulienas
pagasta jauktais koris, folkloras kopa „Vērtumnieki", kā arī Madonas
pūtēju orķestris Andreja Cepīša vadībā. Pasākumu vadīja Māra Zavacka un
Dace Garance, no biogrāfiskiem metiem izveidoja Sarmīte Lazdiņa. Atmiņās
dalījās Arta Kumsāra meita Rasa un citi laikabiedri.
– Braucot uz sarīkojumu, dēlam stāstīju, ka došos pieminēt viņa vectētiņu, – aicināta dalīties personiski, atklāja vedekla Zane Kumsāre. – Jēkabs uz to atteica: „Man ir tik foršs vectētiņš, bet man apnicis, ka es viņu nevaru redzēt, nevaru sagaidīt, kad viņš atnāks…"
Laiku, kad Zane gaidīja Jēkabu, viņa atcerējās kā ļoti īpašu: – Rūpes, ko saņēmu no vīratēva, dzīvojot „Skubu" mājās, bija tik skaistas. Dienas pavadīju mierā un priekā par katru ogu vai ābolu, ko ar sajūsmu viņš sniedza, sakot: „Tas tev un manam mazākajam." Līdz ar to man vienmēr būs, ko stāstīt Jēkabam, kāds bija viņa vectētiņš. Ļoti priecājos, ka vectēvam izdevās sastapt savu mazdēlu, ko tik ļoti gaidīja. Jēkabam bija mēnesis, kad Artis savu lolojumu satika. Atstāju abus divatā, un sarunas, kas bija starp viņiem, palika tikai abiem zināmas. Jēkabā ir daudz nospiedumu no vectētiņa, viņš dzīvo mazdēlā. Šovasar Jēkabs ir sācis arī diriģēt. Viņš liek mums izdomāt vārdus, dziedāt, bet pats diriģē. Dēls saka: „Tagad dziediet skaļāk, tagad klusāk un tagad palieciet pavisam klusu!" Tāds ir mans stāsts, kas vienmēr iepriecinās sirdi.
Savās atmiņās par Arti Kumsāru dalījās arī Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas direktora vietniece Ingrīda Gailīte, kas kopā ar direktoru nostrādāja 35 gadus.
– Re kā, visi sanākuši uz manu pieminēšanas talku – tā noteikti bārdā būtu iesmējis Kumsārs, un viņam nu gan patika lielas sanākšanas, lielas talkas, – pauda kolēģe. – Kopā strādājot, no Kumsāra daudz esmu smēlusies, viņš izmainīja manu domāšanas veidu.
Ingrīda Gailīte šoreiz vairāk dalījās ar humora brīžiem, un Kumsāra joki reizēm esot bijuši pat sardoniski.
– 2007. gadā, kad Latviju skāra ekonomiskā krīze, viņš ieteica audzēt broilerus, – atcerējās kolēģe. – Kumsārs pats iegādājās pīles un sākumā tās izmitināja skolas bibliotēkā. Kamēr „Skubos" gatavoja piemērotu vietu, pīles bija pie mums skolā. Vēlāk sesks bija iezadzies „Skubu" kūtiņā un pīles nokodis. Tā nu mūzikas skolas kolektīvs tika pie garda šmora…
Atmiņu stāstījumā Ingrīda Gailīte atcerējās Kumsāra piedzīvojumus arī ar bitēm, zirgiem, kazām un ušņu laukiem. Kāds lopiņš, tāda apiešanās – bija zemnieka uzskats.
Inese Mailīte savukārt izcēla ne vien Arta Kumsāra humora izjūtu, bet arī oratora dāvanas: – Kumsāram vālodze šūpulī bija ielikusi daiļrunību, zemes, dziesmas, maizes un dzimtas spēku. Laikā, kad strādāju Brāļu Jurjānu muzejā un „Meņģeļos" ekskursijas vadīja Artis Kumsārs, viņš stāstīja ne tikai par brāļiem Jurjāniem, bet arī par Cimzi, Ausekli, Valdemāru un Baronu – mūsu tautas celmlaužiem, kuriem bija svarīgi dibināt valsti. Klausoties Arta stāstos, tās vienlaikus bija lieliskas vēstures un latviešu valodas stundas. Un tad, kad 2013. gadā dažas dienas pirms Kumsāra aiziešanas mēs ar Mārtiņu Bergu ciemojāmies pie viņa, lai uzņemtu videostāstu – pēdējo viņa mūžā, Artis Kumsārs uzrakstīja arī vēstuli – pēdējo savā mūžā. Tā glabājas Haralda Medņa „Dzintaros".
Inese Mailīte atgādināja Arta Kumsāra padomu staigāt pa gudro sliekšņiem. To lieliski prata darīt arī Artis, kas pieprata daudzināt citus, kļūstot pamanāms pats. – Kad brālim Ivaram pastāstīju par šīsdienas piemiņas vakaru, Ivars teica, lai visiem pasaku, ka Artis Kumsārs bija skanīga stabulīte Latvijas kopkorī, – vēstīja Inese. – Latvijas valstij kā instrumentam ir ļoti svarīgi, lai mēs katrs skanētu kā skanīga stabulīte. Tāpēc vēlu, lai mums visiem kopā tas izdodas!
15.12.2017.