Tā aizvadītajā otrdienā Cesvaines bibliotēkā tika pieteiktas literātes Anda Līce un viņas meita Elīna.
– Anda Līce ir dzejniece, publiciste un rakstniece, un iztālēm varētu padomāt, ka Elīna iet mammas pēdās. Viņa tomēr iemin pati savu redzamu taku – ir dažādu mūzikas instrumentu pavēlniece, multiinstrumentāliste un dziesminiece, – ievadot sarīkojumu, viešņas pieteica mājasmāte Vēsma Nora.
Anda Līce iezīmēja tikšanās formātu: – Elīna šoreiz nedziedās un nerunās (viņai nav balss), savukārt es runāšu par mums abām, un viņa par mums abām spēlēs.
Tikšanās gaitā dzirdējām ar stabuli un mutes ermoņikām spēlētas melodijas; Anda Līce, pirmkārt, pievērsās esošajam laika nogrieznim – novembrim.
– Novembris latviešiem ir gada pilnākais mēnesis, – viņa akcentēja. – Tajā ir divi valsts svētki, Ojāra Vācieša piemiņas diena, un kopumā tas ir svītras mēnesis, kad visi novelkam kādu svītru zem tā, kas ir iegūts dārzā, druvā, dravā, tekstos, mūzikā – tātad skaists bilances laiks.
Esmu Ojāra Vācieša laikabiedre, un Ojāra Vācieša neticamais starojums, vēl šai saulē esot, savā laikā skāra arī mani. Viņu lasot, man joprojām ir sajūta, ka visi vēl neguļ. Un ja tumsa kļūs nepanesama, man būs viens apgaismots logs. Gaisma jau neizvēlas, kam starot: cilvēkiem spēka gados, jauniešiem, veciem ļaudīm vai bērniem, kas rāda uz to ar pirkstiņu, jo vēl neprot izrunāt tās vārdu. Gaisma sevi izdāļā visiem, un tāda ir arī Ojāra dzeja – liela mīļuma, izbrīna un arī taisnu dusmu pilna. Tik stipra degšana ir tad, kad netiek žēlota malka. Ojārs garīgi dega, dzirksteles augstu un tālu svaidīdams. Kas bija tas, kas viņam nemitīgi lika sevi bikstīt kā pagali ugunī? Liktenis? Paša dots vai no augšienes saņemts uzdevums? Nevar taču būt, ka viņš nezināja nežēlīgo likumu, ka citiem dāvāto gaismu un siltumu būs jāsamaksā ar saviem pelniem…
Anda Līce citēja Ojāra Vācieša dzejas rindas: "Cilvēces saprāt,/ Ko jūs tik svarīgu darāt,/ Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc/ Stundu pēc ugunsgrēka." Klātesošajiem viņa lika aizdomāties par to, ka šodien ir līdzīga situācija – ugunsdzēsēji, kas sevi par tādiem uzskata, nebrauc, tie kavējas un pa to laiku deg vesela valsts: – Deg zeme, tad uzliesmo vēl viena valsts, tiesa gan mazāka, bet vai tādēļ mazāk svarīga? Un ziniet, ugunsdzēsēji joprojām nebrauc. Mums visiem vajadzētu pasaules politiķiem uzdot jautājumu, ko viņi gaida? Ko gaida? Vai viņi gaida pasaules ugunsgrēku? Lielus tirānus sauc par romantiķiem, jo viņi redz izdomātu pasauli. Un šīs pasaules augšā viņi redz sevi.
Anda Līce minēja, ka šobrīd daudz lasa: – Esmu atbrīvojusies no daudzām citām lietām un bez nožēlas lasu, jo kaut kad taču cilvēkam jādara tas, ko viņš vēlas! Ziniet, Ojārs Vācietis dzīvoja pēc principa, ko savulaik pieminēja Kurts Fridrihsons, proti, ka dzīvē svarīgas ir divas lietas – distance un maigums. Abas šīs lietas mums šodien trūkst.
Literāte pieminēja arī ebreju izcelsmes poļu rakstnieku Marčinu Vihu, kura ģimene Polijā piedzīvoja ebreju vajāšanas. Grāmata "Lietas, kuras es neizsviedu" atstāj īpašu maigumu, ar kādu mēģināt izprast tuvākā cilvēka likteni, stāstot par pēckara paaudzes apsolīto, skaisto dzīvi, kas lēnām aiziet.
– Izlasīju arī mākslinieka Vinsenta van Goga vēstules brālim, – turpināja literāte. – Un esot Amerikā, man bija iespēja nopirkt Vinsenta van Goga darbu plakātus, tā tiku pie gleznotāja saulespuķēm un trakojošajām debesīm. Tur ir tāda dabas izjūta! Esmu ievērojusi, ka mēs nereti sevi par daudz pazeminām, jā, mēs esam puteklīši, bet ļoti priviliģēti.
Pēc Saulcerītes Vieses grāmatas "Mūžīgie spārni" pārlasīšanas, Anda Līce piefiksējusi šādu savu domu: "Dzejoļi, kas rodas, pateicoties neizbēgamajai un nežēlīgajai svētībai, ko sauc par rētām, ir tik blīvi, kāds mēdz būt vienīgi biezais un tumšais viršu medus un trejdeviņu ziedu balzams, ko liek uz pušumiem, lai ātrāk dzīst."
Patīkama, inteliģenta kamerstila noskaņa bibliotēkā turpinājās, un Cesvainē dzīvojošā literāte arī atzina: – Ja es vēl kur savā mūžā gribētu aizbraukt, tad tā būtu Ukraina. Esmu tur vairākas reizes bijusi, un man Ukraina palikusi dziļi atmiņā. Vakaros tur ir tumīga, bieza, silta tumsa. Esmu bijusi rudenī, kad ir augļu laiks un ceļmalās tirgo augļus un dārzeņus. Tādu es redzu šo zemi ar milzīgo auglību, par kuru mēs varam tikai sapņot. Auglīgākajās vietās melnzemes kārta tur ir 1,20 metri. Mums Latvijā jau ļoti laba zeme ir 20 cm biezumā. Esmu ievērojusi vēl ko – ukraiņu tautasdziesmas parasti ir skumjas, bet dejas – ugunīgas un trakas. Tautas temperaments īstenojas ar milzu ātrumu un noteiktā žanrā. Šad tad uzlieku video, kur kadros mainās Ukrainas dažādu novadu tautas tērpi. Tā ir milzu bagātība, vienreizēja tauta!
17.11.2023.