Par kādu robežu gribu jautāt? Par robežu starp dzīvo, acīm redzamo cilvēku realitāti un ne mazāk reālo, mūžīgās dzīves un mirušo pasauli.
Gribu pieskarties tēmai ne tik daudz no priestera un teologa puses, kā no pieredzes, ko guvu, Latgales vēstniecībā „Gors" noskatoties koncertizrādi „Naktssardze". Liels prieks, ka tas bija kārtējais kultūras pasākums, kur draudzes lokā varējām baudīt mūziku, mākslu, teātri un izmantot to sirds priekam, pārdomām par dzīves vērtībām, stiprinājumam ticībā.
Izmantoto mākslas līdzekļu intensitāte izrādē pārsteidza. Aktrises Gunas Zariņas spēle un Latvijas Radio kora sniegums sasniedza mākoņus burtiskā un pārnestā nozīmē. Aizkustinoši bija tas, ka skatuve bija starp skatītājiem un aktrise staigāja tik tuvu mums. Pateicoties tam, varējām būt dziļāk ievilkti notikumos un būt izrādes dzīvi dalībnieki. Palīdzēja arī dažādās skaņas, kas bija pielāgotas uz skatuves notiekošajam, piemēram, vējš, sitieni pa kādu priekšmetu, vēl citas. Neparasts bija kora izvietojums – dziedātāji stāvēja nevis ar skatu uz skatītājiem, bet sēdēja četrās rindās, no kurām divas bija novirzītas ar sejām pret pārējām. Diriģents bija pa vidu. Koristi vienlaicīgi kļuva par aktieriem, kas sākumā attēloja mirušo miesas, bet ar laiku „atdzīvojās" un attēloja mirušo dvēseles.
Koris izpildīja brīnišķīgus skaņdarbus, sarežģītu polifoniju, kuras laikā dziedātāji izmantoja mūzikas instrumentus, piemēram, spēlēja uz ūdensglāzēm (Ērika Ešenvalda kompozīcijās) un īpaši veidotiem māla podiem, kas radīja zemu, maigu skaņu. Viens no koristiem dziedāja obertoņos! Muzikālajā ziņā bija daudz ko baudīt.
Protams, tā bija tikai viena no izrādes kārtām. Otra, galvenā, bija vēstījums, kam kalpoja mūzika un pārējie izteiksmes līdzekļi. Naktssardze (Guna Zariņa) jeb kapu pārzine aizvēra vai atvēra kapsētas vārtus, kārtoja mirušo matus, novietoja gaismiņas. Tomēr laika gaitā starp viņu un dvēselēm (nevis „mirstīgajām atliekām") atvērās iekšējs dialogs, pasaule, kas bija dažādu piedzīvojumu pilna. Šķita, tas ir tik dabiski, ka kopā ar naktssardzi, ieejot kapos, cilvēks pamazām iegremdējas pārdomās par pagātni, nākotni un mūžību. Vairāk! Nemanāmi sākās dialogs ar apglabāto dvēselēm. Atvērās cilvēku izjūtu un domu varavīksne, šķita, ka tas ir kā virpulis un neviens nevar palikt vienaldzīgs pret viņu un savu likteni. Uz šī fona tik spēcīgi izskanēja naktssardzes vairākkārt izteiktais: „Gribas mirt! Gribas mirt!" Manī tas raisīja izjūtu, cik stipras ir mīlestības saites, kuras veidojam virs šīs zemes un kuras savā ziņā velk mūs uz mūžības pusi, uz vēlmi pārkāpt dzīves un nāves slieksni.
Bet arī tas nav viss. Galvenais, kulminācija un punkts uz „i" atklājās vēlāk. Var teikt, ka naktssardze, kura tik viegli kustējās starp dzīvo pasauli virs zemes un dzīvo mūžības dimensijā, veda mūs nevis uz kādu nepiepildītu sapņu zemi vai pie ilgu pilnām sarunām ar mirušo dvēselēm, bet pie dziļas lūgšanas, aizlūgumiem par mirušo dvēselēm un pie to ieiešanas Debesīs. Majestātiski izskanēja lūgšanas „Tēvs mūsu…" skandēšana latīņu valodā: „Pater noster…", kas piešķīra tai vēl vairāk pietātes un spēka. Intensitāte auga. Un aizkustinošākais, ka pēc lūgšanas naktssardze devās uz abām sānu durvīm un tās atvēra, un zālē ielējās brīnišķīgi gaismas stari. Sirds saprata, ka tie, protams, nebija tikai kā atvērti kapsētas vārti. Tie simboliski bija Debesu vārti. Pēc brīža mani piepildīja neaprakstāms prieks, redzot, ka dvēseles (koristi) lēnām viena aiz otras piecēlās un devās prom šajā mūžīgajā gaismā. Gandrīz gribējās skaļi iesaukties: „Pateicība Dievam, ka cilvēkiem ir sagatavota mūžīga dzīve!"
Koncertizrāde lika no jauna priecāties par mūžību, pestīšanu, bet arī dzīves jēgu. Tā atgādināja patiesību par to, ka mūs gaida vairāk nekā tikai kaps, pastiprināja jautājumu: kā iespējami labi, skaisti un patiesi nodzīvot mūžu virs šīs zemes, lai pieaugtu paļāvībā uz Dievu, kurš mūs radīja ne tikai šīs zemes gaitām, bet galvenokārt mūžībai.
Ļaujiet šai vietā izteikt arī nelielas skumjas. Ir daudzi, kas no jautājumiem par nāvi, kapiem, tikšanos ar mirušo dvēselēm izvairās un pat baidās. To varēja manīt arī „Gorā", jo skatītāju zāle nebija pārpildīta. No otras puses, par to nebrīnos, jo gan bērnībā, gan vēlāk esmu pieredzējis, kādus šausmu stāstus par kapiem un mirušajiem cilvēki izplata un kādos melos un murgos dzīvo. Ticība šo lietu padara ļoti vienkāršu! Ticībā nav spoku; ticībā kapsēta ir miera un lūgšanu vieta; ticībā dvēseles ir „rokas stiepiena attālumā", un Debesis ticībā nesākas tikai pēc nāves, bet jau tagad un šeit. Esmu piedzīvojis, sevišķi kalpojot Smiltenes draudzē, kur kapi bija labi redzami pa istabas logu un pa tiem vakaros vai naktīs bieži pastaigājos, lūdzoties Rožukroni, ka tā ir mierpilna vieta, kas raisa pārdomas par dzīvi un mūžību.
Noslēdzot atzīšos – ja man būtu iespēja vēlreiz būt, piedalīties šajā koncertizrādē, es labprāt to piedzīvotu.
Lai Dievs mums palīdz atcerēties aizlūgt par mirušajiem (Baznīca to īpaši dara novembrī, kad 1. novembrī godinām visus svētos un 2. novembrī pieminam visu mirušo dvēseles), caur ko arī palīdzam „atvērt viņiem gaismas pilnos vārtus". Lai Dievs palīdz skaisti dzīvot un tiekties pēc ieiešanas mūžības laimes valstībā! Lai Dievs mūs visus svētī: †
8.05.2019.