Sestdiena, 18. septembris
Rakstnieks un dzejnieks Jānis Ezeriņš dzimis 1891. gada 9. aprīlī, tātad pirms 130 pavasariem.
Viņa dzimtās mājas Kārzdabā var lepoties ar diviem, paralēli lietotiem nosaukumiem – „Beiri" un „Bokulti". Tās un vēl dažas citas kaimiņu saimniecības piederējušas Biksēres, pēc tam Patkules pagastam un tikai 1924. gadā atgriežas pie daudz tuvākās Kārzdabas. Rakstnieka vectēvs Pēteris Ezeriņš no Biksēres muižas mantinieka Gotfrīda fon Magnusa iepērk „Bokultus". Cesvaines luterāņu draudzes dzimšanas reģistrā par Jāni rakstīts, ka dzimis „Bokultos", bet jaunākajai māsai tulkotājai Marijai Ezeriņai (1896-1982) minēti „Beiri". Marija sarunās izteicās konsekventi tikai par „Beiriem", rakstnieks dzejolī „Kārzdaba" lietojis abus vārdus. 3. pants: Bet ezergalā kļavos un ceriņos/ Skumst salmu jumtos Bokulti,/ Kur daudzi bērni, un arī es starp viņiem,/ Ar bērza žagariem nokulti. Dzejoļa 4. pants ir tikai rokrakstā: Peldošanās ezermalā,/ Cauros salmu jumtos Beiri,/ Kur pirms gadiem piecpadsmit/ Rakstīju es vēl ar ķeiri.
No šejienes J. Ezeriņš devās mācīties vispirms uz Kārzdabas luterāņu pagastskolu Vanagpakalnē, kuras krūmos un kokos ieaugušie mūri netālu no Voļģu dižakmens gandrīz nav atrodami, tālāk uz Cesvaines draudzes skolu, Lazdonu un Valmieras skolotāju semināru.
Tā kā vecā, pirms gadiem trīsdesmit pieliktā piemiņas plāksne skaistumu bija zaudējusi, jau ziemā Cesvaines novada vadība nolēma izgatavot jaunu. Tās atklāšanu visiem zināmā kaite novilcināja līdz rudenim, Dzejas mēnesim. Gaišā, vēsā rītā pulciņš Cesvaines bibliotēkas lasītāju konkursa dalībnieku devās uz Kārzdabu, lai to izdarītu. Mūs sagaidīja tagadējā saimniece Daina Rudzāte – J. Ezeriņa māsīcas meita –
ar dēlu Reini, kā arī omulīgs melnītis, kas gan nav „Joču pirtī" minētā runča tiešais pēctecis. Ceļavārdus jaunajai plāksnei un vēlējumus mājiniekiem teica Cesvaines apvienības pārvaldes vadītājs Vilnis Špats. Rudenīgās noskaņas vedināja atcerēties Kārzdabai veltītos Ezeriņa dzejoļus un prozas darbus, kur minētas šīs vietas. Organizatores Vēsma Nora un Agrita Korneta bija padomājušas, kā iesaistīt dalībniekus – bija jālasa Ezeriņa dzejoļi, saimnieki cienāja ar sava dārza āboliem, mūs uzlūkoja lielās kļavas pagalmā un varenais ozols, kas noteikti zaru atmiņā glabā Jāņa, viņa māsu (trīs meitenītes mirušas mazas) un brāļa bērnības un agrās jaunības soļus.
Pēc tam cesvainieši apmeklēja Druvienas Veco skolu, kur runājām galvenokārt par Jāni Poruku, Tirzā kultūras nama direktores, Cesvaines Tautas teātra režisores Aldas Albertes vadībā iepazināmies gan ar 1911. gadā celto toreizējo biedrības māju, gan Slēpju muzeju, kas esot tāds vienīgais Baltijā, gan pabijām Marisa Vētras dzimto māju vietā „Dārtiņās". Visi bijām gandarīti par jauko dienu.
Svētdiena, 19. septembris
Domāju, ka laikraksta lasītāji zina par literatūras projektu „Es esmu", kurā 13 prozaiķi raksta romānus par 13 latviešu literātiem, paralēli par šīm personībām top literatūrzinātnieku monogrāfijas. Zinātniskos darbus vēl gaidām, līdz šim iznākuši seši romāni. Viens no tiem ir „Meklējot Ezeriņu", tā autors Andris
Akmentiņš pirms diviem gadiem ienāca Madonas muzejā, lai apjautātos, kas mums par šo rakstnieku zināms. Krājuma apguve prasīja daudzus braucienus no Ventspils, jo viņu interesēja kā Ezeriņa dzejoļu un tulkojumu uzmetumi, tā klade ar trim referātu tekstiem, fotogrāfijas, bet īpaši pirms 35 un pat 45 gadiem pierakstītās daudzo radinieku un skolēnu atmiņas. Jāpiebilst, ka vairums viņa manuskriptu glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, kā arī Rakstniecības muzejā Rīgā. Ziemā, kad grāmata iznāca, atvēršanas svētki nevarēja notikt, vienīgi sarunas ar autoru tiešsaistē, ko noorganizēja Valmieras, Pierīgas, Bauskas u. c. bibliotēkas.
Praulienas bibliotekāre Lilita Cimdiņa uzaicināja rakstnieku ciemos rudenī. Saruna notika pie Gustavskolas paviljona pamatiem. Jāatgādina, ka Praulienas pagastā Jānis Ezeriņš dzīvoja trīs lāgi – 1905./1906. gadā viņš mācījās Lazdonas luterāņu draudzes skolā (vēlākā Praulienas 1. pamatskola, kam pāri iet šoseja), pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas turpat palīgskolotājs pie pārziņa Pētera Medņa (1910-1913), bet no 1922. gada rudens, kad dzīvesbiedre Antonija sāka strādāt Gustavskolā, ģimene dzīvoja tuvīnajās „Norās". Paviljonu pēc Jāņa Ezeriņa skices uzcēla vietējie amatnieki „Stūku" saimnieka Jāņa Timbera vadībā, gatavojoties skolas 50 gadu jubilejas svinībām 1923. gada vasarā.
Krūmi un zāle pie nodegušā paviljona pamatiem bija nopļauti, pagasta pārvaldes vadītāja Ilona Zalāne, Lilita Cimdiņa un kultūras nama direktore Sarmīte Lazdiņa bija parūpējušās par visu iespējamo – lielu rakstnieka portretu un paviljona attēlu, soliem, siltumam bija atvesti pašdarbnieku lielie lakati un tēja termosos, vienīgi labāku laiku neviens nespēja nodrošināt, un tas noteikti atturēja potenciālos klausītājus. Tāpēc īpaši jāatzīmē Kristiāna Dāvida pamatskolas lielākie skolēni un skolotāji, kas atbrauca, atvedot milzīgas dālijas un jauku apsveikumu rakstniekam, uzmanīgi klausījās un līdzi dzīvoja. Jāpiezīmē, ka 2020. gada maijā A. Akmentiņš, apbraukājot sava varoņa dzīves un darba vietas, pabija arī Saikavas ministrijas, vēlākajā Kalna skolā, kur J. Ezeriņš bijis pārzinis. Andris Akmentiņš lasīja savu dzeju, stāstīja par romāna tapšanu un nolasīja fragmentu par paviljona celšanu, kur piedalījās arī kādreizējais Gustavskolas audzēknis, topošais dzejnieks Jānis Medenis no netālajām „Ješkām" (to apliecina fotoattēls). Nosacītā trešā daļa – atraktīvi lasītie Ezeriņa un paša Akmentiņa dzejoļi bērniem, brīžiem ieskanējās arī dzejnieka ģitāra.
Kad 1986. gadā lūdzu Ilzi Indrāni pārskatīt savu sastādīto Ezeriņa dzejoļu krājumu „Saules kodeļa" (1988), viņa citstarp teica, ka dzejoļus bērniem derētu izdot atsevišķi, jo tolaik viņiem domātu dzejas grāmatu bija maz. Tikko Ineses Zanderes sastādītajā un biedrības „Ascendum" izdotajā bērnu dzejas antoloģijā „Garā pupa" vietu atraduši arī daži J. Ezeriņa dzejoļi. Pagājuši nieka 35 gadi, pirmā kopa iespiesta, un ir cerība uz atsevišķu grāmatiņu apgādā „Liels un mazs".
Pēc tam Gustavskolas pašreizējās saimnieces – biedrības „Ģimenes centrs TuTi" vadītāja Rita Vecozola un māksliniece Danute Vēze – ieaicināja apskatīt, kāda šobrīd ir skolas iekšpuse, kas ļoti mainījusies, salīdzinot ar laiku pirms 99 gadiem.
Ceturtdiena, 23. septembris
Andreja Upīša memoriālais muzejs iekārtots viņa kādreizējā Rīgas dzīvoklī, Brīvības un Elizabetes ielas stūrī, ar skatu uz aleju. Te man vienmēr jāatceras Mirdzas Ķempes dzejolis „Andrejs Upīts strādā", jo lampa uz viņa galda esot degusi gandrīz visu nakti. Pasākumu telpu pašlaik apdzīvo Veltas Emīlijas
Platupes izstādes „Salambo. Zudušās valstības mistērija" tēli (G. Flobēra romānu „Salambo" A. Upīts ir tulkojis latviski), dodot īpašu krāsainību arī sarīkojumiem. Muzejs paredzējis sarunu ciklu ar visiem sērijas „Es esmu" romānu autoriem, pirmā bijusi 16. septembrī ar Ingu Gaili par Ivandei Kaijai veltīto romānu „Rakstītāja".
Vakaru vadīja muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis, kas pats iesaistījies lielajā projektā – gaidāma viņa monogrāfija par Andreju Upīti. Publikas arī te nedaudz, bet visi zinoši, ieinteresēti, beigās pacietīgi gaidīja ierakstu katrs savā un pat vairākās grāmatās.
Saruna veidojās nopietna – par Ezeriņa kā personības tapšanu, no seminārista, šķietami iesācēja dzejnieka dekadenta (bet – vai Valmieras puiši tādi patiesi bija?) saskarē ar dzīvi laukos Lazdonā, Praulienā, Saikavā kļūstot par nopietnu novelistu; par dzejas un prozas saitēm daiļradē, Upīša un Ezeriņa tikšanos dzīvē un darbu visai kritisko vērtējumu; dažādu avotu izmantojumu romāna tapšanā. Uz A. Koroševska jautājumu par iespējamo Ezeriņa daiļrades turpinājumu, ja viņa dzīve nebeigtos 33 gados, rakstnieks bija optimists, apgalvojot, ka romānu par Plēšu Kārli kā latviešu Pūcesspieģeli viņš noteikti būtu uzrakstījis.
Atkal skanēja Ezeriņa dzejolis „Kāzu mēnesis" un Akmentiņa jau agrāk, arī pie Gustavskolas, uzdotais vaicājums: vai tās ir laimīgas vai traģiskas beigas, ja divi mīlētāji – beku paps un bērzlapīte – satiekas nogrieztām galvām sēņu grozā? Skaidru publikas atbildi viņš nesaņēma, tāda jau laikam nav iespējama.
DACE ZVIRGZDIŅA
5.10.2021.