Ik dienu no 12. septembra līdz 3. oktobrim Madonas muzeja Izstāžu zālēs top, pieaug un gūst sirdspukstus ekspozīcija, kas tiek veidota par godu Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas 50 gadu jubilejai.
Izstādes tapšana iecerēta kā dzīvs mākslas radīšanas process, un tās gala versiju redzēsim 3. oktobrī, kad izstādes vizuālais stāsts būs sasniedzis savu pilnību. Tad pulksten 14 muzejā notiks svinīgs svētku svinēšanas brīdis. Skolas absolventu salidojums, draugu un interesentu kopā sanākšanas pasākums savukārt norisināsies gada izskaņā – 12. decembrī Madonas novada kultūras centrā.
Atmiņu tuvplāni
Šobrīd, atnākot uz muzeju un gūstot pirmos apmeklētāju iespaidus, varam izjust māk-
slas radīšanas prieku. Tā rīkojās arī "Stars", atklājot suģestējošu saskarsmes veidu – iegremdēšanos atmiņās.
– Te ir skolotāju istaba, – tiekoties ekspozīcijā, rāda Kristīne Šulce, Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas direktore. – Pirmsākumos Madonas mākslas skola atradās bēniņu telpā – ēkā, kuru pamatā apdzīvoja 2. vidusskola. Tā bija arī mana pirmā mākslas skola, un atceros, kā devos pa trepēm augšup un priekšā bija lietvede Ilze Vārsberga. Pa kreisi atradās skolotāju istaba, no kuras bieži vēlās skolotājas Līgas Kalniņas efektīgie smiekli, plūda kafijas smarža, un tur iekšā jau nu gan neviens audzēknis nevarēja tikt. Tā bija noslēpumaina vieta, kur ik pa laikam pazuda pedagogi. Pēc skolotājas Dzintras Livmanes stāstītā šo telpu gara acīm ieraudzījām un uzzinājām, kā tajā izskatījās. Kādā plenērā ne tik sen šai vietā nokļuvu arī pati. Jāņa Simsona gleznojums uz griestiem, no kurienes tas nav pārnesams, uz sienām – audums, kas, iespējams, iegādāts pa blatu, jo ļoti skaistā, sārtā krāsā. Kā teica Daiga Simsone: – Mums gribējās ko siltāku, jaukāku, jo bija ļoti auksti. Dzintra Livmane savukārt bilda: – Šai vietā mums radās tāda kā Rundāles pils sajūta.
Skolotāju istabas stilizētajā stūrītī ekspozīcijā izliktas mēbeles no skolas pirmsākumiem. Sākotnēji tās bija sarkanā krāsā, vēlāk pārkrāsotas baltā un melnā. Uzraksts "Nevienu dienu bez līnijas" atceļojis no Latvijas Mākslas akadēmijas karoga, uz Madonu tas atnācis no lielās mākslas Mekas.
Mākslu mijiedarbība
– Izstādē cenšamies rādīt, kas ikdienā mūsu skolā notiek, – turpina direktore. – Viena no svarīgajām sastāvdaļām, ko pazīst jebkurš audzēknis, ir darbu skates. Ienākot skolā, tādos brīžos redzamas mākslas darbu rindas, skolotāji vērtē audzēkņu paveikto, lipina punktiņus vai velk ķeksīšus, un finālā rezultāts nemaz nenonāk autora mājās, jo labākais paliek skolas fondos. Izstādē izlikti audzēkņu darbi no skolas pirmsākumiem līdz šodienai. Esam arī atlasījuši vairākus, kurus drukāsim uz krūzēm. Līdz ar to ekspozīciju papildinās vismaz simts krūzītes ar simts darbiem, iezīmējot dizaina pieeju, lai pēc tam šie darbi kalpotu kā dāvanas vai piemiņas veltes. Mums skolā šobrīd pašiem ir sublimācijas printeris, prese, paši mācāmies to darīt.
Ekspozīcijā izlikts arī gleznošanai domāts uzstādījums. Kas līdzīgs redzams skolas vērtību krātuvē, kurā apkopoti mācību uzdevumi. Ļoti daudzos darbos gleznota tieši šī melnbaltā šalle, vecais gludeklis vai grīdas lampa, kas nākusi no rūpnīcas "Darba spars". Dažādu objektu zīmējumus, kompozīciju, pagleznojumus iepazinis teju ik katrs mākslas skolas audzēknis.
Foto kolāža
– Sākotnēji izstādē kā dominējošas redzēju balto, melno un sarkano krāsu, bet, atnākot uz muzeju, aizvien vairāk izlauzās dzeltenā krāsa, – aizdomājas Kristīne Šulce. – Uz vienas sienas ir kolāžisks stāsts, un izliktajās bildēs daudzi var atrast sevi. Šai sienai ir māksliniecisks raksturs, tā ir foto puzle no skolas pirmsākumiem līdz mūsdienām, un doma ir blakus likt marķieri, lai atnākot un ieraugot sevi, cilvēks var atstāt autogrāfu. Skolai ir daudz sadarbības partneru, audzēkņu, viņu vecāku, pašvaldības pārstāvju, kas mūs atceras, un daudzi te redzami.
– Es pati ar mākslas skolu esmu saaugusi, – aizdomājas direktore. – Mana dzimšanas diena ir skolas dibināšanas gadā, un cilvēki, kas skolā strādāja, ir pazīstami tāpēc, ka tajā mācījos vai viņi bija tuvi manai ģimenei. Tomēr, uzsākot darbu Madonā, mākslas skolas ēkā Valdemāra bulvārī pirms tam nebiju bijusi. Foto kolāžā redzamas bildes, kurās dokumentēts laiks, kā nojaucām žogu ap ēku, kā likām betona sienu, kā stādījām košumkrūmus. Augusts Apinis un Agnese Silupa bija tie, kuri visu virzīja un saskaņoja pašvaldībā. Rakstīju projektu, uzņēmums "Cemeks" uzdāvināja betonu, Imants Spridzāns izveidoja atbalsta sienu ar iegravēto uzrakstu "Madonas mākslas skola". Projekti, izlaidumi, plenēri – visam te atvēlēta sava vieta.
Laika līnija
Pie ekspozīcijas vēl vienas sienas atsegta laika līnija, kur vieta atvēlēta skolas direktoriem. – Visus mūsu skolotājus te iekļaut nevarējām, bet skolas vadītāji fotogrāfijās, atmiņās un piemiņas lietās parādīsies, – vēsta izstādes gide. – Jānis Simsons, Inta Dzene, Daiga Simsone, Haralds Dirnēns, Marika Zeimule, Kristīne Šulce – šī daļa ļauj ieskatīties pagātnē, atklājot cilvēkus, kas veidojuši skolas tradīcijas un garīgo mantojumu. Direktors nav tikai administrācija, viņš ir cilvēks ar savām simpātijām, lietām un hobijiem.
Un kur tad bez molberta? Statīvs, ko izmanto mākslas darba nostiprināšanai, izstādē ir iekļauts, un tā būs vieta, kur piesēst un padarboties.
Katrā ziņā jaunajai izstādei muzejā jāvēl daudz apmeklētāju – cilvēku, kuri interesējas nevis pavirši, bet ar tādu uzmanību, kas sirdī spēj uzliesmot.
19.09.2025.