Nesagaidījis savu 90 gadu jubileju, pavasarī aizsaulē devās Jānis Ruņģis, kas aiz sevis atstājis vairāk nekā 600 darbu veikumu gleznās, grafikās, kokgriezumos, metāla priekšmetos un neskaitāmas jaukas atmiņas par čaklu, latvietisku un pozitīvu cilvēku.
Jānis dzimis 1931. gadā Kusas apkārtnē, "Bāliņos", četru bērnu ģimenē, kā jaunākais dēls. Vecāki – Ksenija un Antons Ruņģi. Jānis savu dzīvesbiedri Veltu Āboliņu saticis jau bērnībā, ganot govis blakus pļavās. Velta esot Jāni kaitinājusi. Skolā gājuši kopā. Stundu laikā Jānis ar vairāk skatījies atpakaļ kā uz priekšu, uz tāfeli. Bijis teicamnieks un labi mācījies, bet starpbrīžos bieži stāvējis kaktā. Zīmēšana un citas ar rokām veicamās prasmes esot jau no bērnības padevušās un interesējušas. Arī mūzikas instrumentus spēlēt apguvis pašmācības ceļā.
Jaunība pavadīta, ar Veltu draudzējoties. Pabeiguši Kusas septiņgadīgo skolu. Kad kusēnieši tika izsūtīti uz Sibīriju, Veltas vecāki bijuši to skaitā. Jāņa vecāki apņēmušies Veltu pieskatīt. Ruņģi bijuši mazo saimnieku vidū, tos neizsūtīja. Kara gadu juku laiki, kolhozu dibināšanas laiki… Jānis strādājis par grāmatvedi kolhozā.
Ar Veltu nodibinājuši ģimeni un 1951. gadā sagaidījuši pirmā dēla Oskara piedzimšanu. Tad – ziņa, ka jādodas armijā. Jaunietis 22 gadu vecumā kopā ar citiem latviešiem aizsūtīts uz Krieviju pie Doņecas upes uz 4 gadiem dienēt. Jaunajiem karavīriem dienests pārsvarā bijis kā darbs Doņecas akmeņogļu raktuvēs. Tur gan Jānis esot tikai dažas dienas pastrādājis, jo vadība ievērojusi, ka gudro jaunekli var izmantot labākā veidā. Tā nu Jānis armijas gadus pavadījis, kārtojot dažādus dokumentus, vedot grāmatvedību armijas labā. Daudz zīmējis un skicējis, pierakstījis dienas gaitas vai notikumus dienasgrāmatās. Skices, zīmējumus un gleznojumus sūtījis Veltai uz mājām.
1955. gada oktobrī Jānis atgriezās mājās no armijas. Izmācījās Jaungulbenes Mehanizācijas tehnikumā par virpotāju. Jau no bērnības paticis taisīt visādas detaļas, tādēļ iegūtā izglītība sakrita ar sirdslietu. Tad darbs Kusas melioratoru darbnīcās (MTS). Bijis virpotājs, metinātājs, kalējs, visa veida inženieris. Taisījis, izdomājis virpošanas iekārtas, ko aizņēmušies citi kolēģi darba vajadzībām.
Čaklums, labās darba prasmes, izdoma un neatlaidība ir Jāņa novērtētās īpašības, kuras ievēroja pagasta līdzcilvēki. To tik var Ruņģis – visu! Viņš virpo, zīmē, veido iekārtas, atjauno, metina, salabo, rod iespēju palīdzēt visiem, kur citi nevar. Inženieris ar zelta rokām.
1958. gadā Ruņģu ģimenē piedzimst meita Sandra. 1961. gadā –
dēls Guntars, 1966. gadā – jaunākais dēls Ikars.
Kopš bērnības Jānis ir mīlējis mūziku, lai arī nav gājis mūzikas skolā nevienu dienu, ir bijis apveltīts ar asu prātu un apņēmību. Tā bērnībā iemācījies spēlēt vijoli, ko spēlējis arī pēc tam. Spēlējis bungas, akordeonu un cītaru. Kad pieaudzis, visām savām māsām spēlējis kāzās.
Atradis laiku paralēli darbam un ģimenei iesaistīties pašdarbības kolektīvos: spēlējis teātrī, dziedājis vairākos koros, tai skaitā vīriešu korī „Gaiziņš", „Mežezers", Vestienas un Praulienas koros kā tenors. Paspējis piedalīties sešos latviešu Dziesmu un deju svētkos.
Jānis un Velta Ruņģi ar mākslu vienmēr bijuši uz „tu". Jānis skicējis un zīmējis jau kopš bērnības. Velta mākslu apguva pamazām, līdz 70. gados pabeidza Maskavas Tautas universitāti. Kad bērnībā dēls Ikars gājis mākslas skolā, Madonas mākslas skolas direktors Jānis Simsons esot ierosinājis aicināt skolēnu vecākus uz kopējiem plenēriem un aktivitātēm. Tā soli pa solim vecāku pulciņš kļuvis lielāks un ar nopietnāku interesi par mākslu. Abi bijuši pie tēlotājmākslas studijas „Madona" dibināšanas 1975. gadā. Ilgus gadus aktīvi dalībnieki, braukājuši uz plenēriem, izstādēm. Piedalījušies Mākslas dienās un citās ar mākslu saistītās aktivitātēs, priecājušies par kolēģu izstādēm un panākumiem.
Iedvesmu Jānis meklējis dabā, bieži skicējis mazas skicītes, kuras dienas laikā sakrājušās, lai, aizbraucot mājās, varētu izveidot lielāku darbu. Pamatnes, rāmjus vienmēr izgatavojis savām rokām.
Ģimenes foto kopš pirmā fotoaparāta „SMENA" iegūšanas veidojis pats. Kad bērni bijuši mazi, tie bija lielākie palīgi fotogrāfiju attīstīšanas procesos. Kusas apkārtne un attīstība kopš 60. gadu beigām ir iemūžināta vairākos albumos. Viss bijis svarīgs –
gan ceļu būve un ēku nojaukšana, gan pagasta svētki un pasākumi, gan bērnu notikumi un ikdiena. Līdz mūža nogalei fotoaparāts visur ir bijis līdzi, iemūžinot dzīves svarīgākos momentus. Fotogrāfija bijusi lieliska dāvana, ko saņemt.
Visu mūžu nostrādājis Kusā – amatā, kas bijis vistuvāk sirdij. Lai tā visiem dzīvē veiktos, ka hobijs ir reizē darbs. Jānim tā bijis. Beidzot aktīvās darba gaitas, viņš nav pametis darbošanos ar kokmateriāliem un metālu. Interesants un noderīgs ir bijis viss neparastais: gan pastaigājoties mežā atrasts metāla ritenis, gan koka zars vai dēlis, nevienam nevajadzīgs. Jānis vienmēr izdomājis, kā uzmeistarot kaut ko noderīgu, tie parasti bija pakaramie, trauki, soli, galdi, plaukti, ietvari, rotaļlietas… Katrai vedeklai noskatījis un uztaisījis stelles istabas lielumā, mazmazbērniem izvirpojis un no koka uztaisījis „Kalēju", „Vingrotāju", „Lielgabalu", ksilofonu, automašīnu un citas rotaļlietas. Katrā ģimenē paaudzēs ir viņa virpotie augļu trauki. Kad 70 gadu vecumā meita ieminējās, ka mājās starp 2 stāviem jāietaisa plaukts grāmatām, Jānis pāris dienu laikā izdomājis un to izveidojis. Dēlam Ikaram bieži virpojis un veidojis bungu vālītes.
„Lai slavēts Dievs, ka esam satikušies!" – ir tosts, kas skanējis no Jāņa ikreiz svētkos un ģimenes sanākšanas reizēs. Jānis ir bijis vienmēr ar latvieša tautisko sirdi, turējis godā ģimenes vērtības un vēsturiskas ģimenes relikvijas, bijis aktīvs pagasta cilvēks, kuram interesējusi kultūra, māksla, notikumi. Kādu laiku pabijis deputātos, lai varētu patiesi darīt labas lietas līdzcilvēku labā un attīstīt novadu. Vienmēr darbīgs, pozitīvs, gaišs un smaidīgs. Tādu viņu var redzēt arī 2016. gada 1. sērijā biedrības „Melnais piens" projektā „Balto matu stāsti".
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, godājot talantīgo un daudzpusīgo novadnieku, aicina ikvienu aplūkot Jāņa Ruņģa darbu izstādi „To tik var Ruņģis!" muzeja izstāžu zāļu foajē līdz pat 15. augustam.
ELĪNA KRUPKO,
Muzeja mākslas nodaļas vadītāja
16.07.2021.