22. jūlijā ar stāvizrādi „Vienreiz jau var" TV un radio ētera personība Baiba Sipeniece-Gavare viesosies Madonas estrādē.
Viņa atzīst, ka šīs izrādes spēlēšana brīvdabas apstākļos būs īsts izaicinājums, jo „apkārt taču ir tik daudz interesanta un man pusotru stundu jānotur publikas uzmanība, taču solu darīt visu – līdz pat pēdējiem sviedriem! -, lai madonieši mājās aizietu gandarīti un apmierināti".
– Kā radās doma par savas stāvizrādes veidošanu?
– Pērn nosvinēju savus pirmos 50. Šis cipars man šausmīgs likās līdz brīdim, kad sāku apmeklēt jubilejas ballītes nu gluži normāliem cilvēkiem, proti, brālim, māsai, vīram, draugiem. Tomēr tādas tremolo bungas iekšā jūtu gan! Tie ir mani gadi, kuri „tiem trakajiem zirgiem skrien līdz un aizmirst, vai vakars vai rīts". Lai novadētos, citu mudināta, pašas intuīcijas vadīta, nolēmu nostāstīt tos stāstus nost, jo liktenis man bijis ļoti vēlīgs, ļaudams satikt tik daudzus trakoti interesantus cilvēkus. Savā pirmajā stāvizrādē gribu dalīties ar saviem notikumiem, kuri, pateicoties ārkārtīgi vēlīgam liktenim, ar mani ir notikuši. Turklāt tie no manis nekur neiet prom, tāpēc nu šī būs tā reize, kad tas viss nāks ārā!
– Kāds jums ir bijis šis laiks, kad praktiski visa dzīve bija uz gadu apstājusies?
– Es nemaz vēl sev tā īsti neesmu noformulējusi, kāds tas bija, jo tur ir tik daudz izjūtu, ka tām visām drusku ir jāpastāv un jānomierinās un tikai tad varēs salikt pa plauktiņiem. Taču droši varu teikt, ka esmu pateicīga liktenim, ka manu ģimeni šī sērga neskāra un neskāra arī manu draugu ģimenes – vismaz tik ļoti, lai mēs būtu pārbijušies par cilvēku dzīvību. Protams, ļoti pārdzīvoju par ikvienu cilvēku, kurš smagi saslima un nokļuva slimnīcā.
– Vai šis laiks arī lika kaut ko pārdomāt?
– Jā, man brīžiem raisījās domas par to, cik mēs tomēr esam dažādi. Ja vieni šādā krīzes situācijā savācās un saprata, ka jāklausa tiem, kas saprot, ko vajag darīt, un darīja. Viņi saprata – jo lielāka krīze, jo mazāk vajag nodarboties ar kaut kādu pašdarbību. Taču mani biedēja tas, ko redzēju – manas valsts iedzīvotāji ik pa brītiņam uzvedās visnotaļ neadekvāti un neklausīja norādījumiem. Nu, tāda anarhija! Tā šajā kontekstā bija negatīvā puse.
– Bet, cerams, bija arī pozitīvā?
– Protams! Neatceros, kad es vēl būtu tik ilgi un kārtīgi atpūtusies. Parasti izlūdzos atvaļinājumu – tās ir trīs nedēļas vasarā un viena nedēļa ziemā -, un tas arī ir viss; pārējā laikā es strādāju un piedalos vairākos projektos. Taču tagad es tiešām atpūtos kopā ar ģimeni, un nebija ierastā stresa – kurp doties, kurp braukt… Mēs daudz staigājām: pa mežiem, pa dabas takām, pa vietām, par kurām pat iepriekš nenojautu laika trūkuma dēļ. Man ir četrpadsmit gadus veca meita, un šajā vecumā ir ļoti svarīgi ar bērnu kontaktēties. Tā nu sanāca, ka tagad liktenis piespēlēja iespēju piespiedu kārtā ilgstoši būt kopā. (Smejas.) Tāpēc reiz nodomāju – ja nebūtu šīs krīzes un pandēmijas, ļoti iespējams, mums būtu kā Somijā, kur, kā liecina statistika, vecāki ar pusaudžiem dienā sarunājas 7-10 minūtes. Mana jaunākā meita ir nodarbināta vairākos ārpusskolas interešu pulciņos, un, kad viņa vakarā pārgurusi atnāca mājās, nekāda lielā runāšana vairs nenotika. Tagad gada garumā mēģinājām to pusaudzību pārdzīvot, jo tas vecums ir briesmīgs…
– Vai izdevās atrast laiku arī fiziskām aktivitātēm?
– Pagājušā gada janvārī uz citiem medību laukiem pārcēlās mūsu vecais sunītis, bijām nolēmuši – nē, nē, mums kādu laiku sunīša nebūs. Taču pagājušās vasaras dārza ballītē satiku savu labu paziņu, kura audzē garspalvainos taksīšus, un viņa teica: „Manai kucītei gaidāmi bērniņi, varbūt tu arī gribi kādu?" Tad nu tādā „ballītes režīmā" piekritu, un nu mums mājās atkal uzradās sunītis jeb, kā es saku, „pandēmijas laika suns". Bet tas ir labi, jo suns ir jāved ārā, un tā mēs jebkuros laika apstākļos arī ejam ārā, nu jau man par normu ir kļuvis pastaigu aplītis kādi seši septiņi kilometri. Viena pati es to neizdarītu. Tā nu mūsu jaunais mīlulis ir kļuvis par ģimenes prieka avotu.
– Jūsu stāvizrādē ir stāsti par šajos gados dažādos pasākumos un situācijās piedzīvoto. Vai kāda epizode varētu tikt veltīta arī šim diezgan trakajam gadam?
– Man liekas, ka cilvēkiem vispār vairs negribas ko dzirdēt par šo laiku. Turklāt, ņemot vērā, cik mēs esam sašķelti – pat domās par to, kā mums rīkoties, kā nē -, man tas ir jāņem vērā, lai neaizvainotu kādu, izsakot savas domas. Tāpēc arī nekolekcionēju stāstus par šo laiku, kurus varētu pielikt klāt savai programmai, jo izrādei ir shēma, pēc kuras arī eju. Protams, katrā vietā izrāde ir mazliet atšķirīga, taču nekādus stāstus par pandēmiju un mājās sēdēšanu tiešām neesmu ieplānojusi.
– Varbūt izrādē kāds stāsts nāk no Madonas puses?
– Diemžēl Madonā neesmu vadījusi pārāk daudz pasākumu, bet zinu, kāpēc – tāpēc, ka madonieši paši ir ļoti aktīvi kultūras dzīvē un pasākumos ļoti labi tiek galā saviem spēkiem. Turklāt mans labs kolēģis un draugs Valters Krauze ir cieši savijies ar Madonu, jo viņš šeit ir pavadījis bērnību. Tāpēc, ja nu akurāt vajag kādu pasākumu vadītāju, madonieši ņem savējos. Mana labākā kopš skolas laikiem draudzene Hanna nāk no zināmas Madonas ģimenes, tāpēc, kad dzirdu vārdu «Madona», man uzreiz kļūst silti ap sirdi. Arī mans onkulis, kurš nu jau ir aizsaulē, bija madonietis, tāpēc šī pilsēta man ir ļoti mīļa.
– Beidzamajā laikā visi spriež par vakcinēšanās nepieciešamību kā iespēju atrisināt šo pašreizējo situāciju.
– Tajā brīdī, kad biju saņēmusi abas vakcīnas un varēju klātienē satikties ar mammu, es atvieglojumā uzelpoju! Nosvinējām mammas 80 gadu jubileju. Beidzot varējām aizbraukt arī uz mūsu lauku mājām. Tālab man šķita, ka kaut kāds posms ir noslēdzies, ka esmu veikusi savu pienākumu pret sabiedrību un izdarījusi visu – kā cilvēks, kuram nav mediķa izglītības un kurš nevar mesties palīgā, lai notiekošo vērstu par labu. Taču to mazumiņu, ko varēju, to esmu izdarījusi.
Teksts un foto:
PUBLICITĀTES MATERIĀLI
16.07.2021.