Pie Andas Līces ciemojamies Cesvaines dzīvoklī, jo ir taču Dzejas dienas un šogad izdota dzejnieces un publicistes Andas Līces jaunā dzejoļu un atspīdumu grāmata „Pie Vārda vēja”.
Rīt, 7. septembrī, notiks tikšanās ar Andu Līci un viņas jauno grāmatu Cesvaines tūrisma centrā.
Būt atbildīgiem par teikto
– Pirmais dzejolis atšifrē grāmatas nosaukumu, – saka autore. – Bībelē teikts: "Iesākumā bija Vārds." Bet mēs nereti tik bezjēdzīgi, tukši, nesaturīgi lietojam vārdus, atbildība katram vairāk būtu jāvērš uz sevi, lai vārdi un darbi ir piepildīti. Būt atbildīgākiem par vārdiem, darbiem un sekot sev līdzi – savām domām un jūtām – uz to gribu aicināt.
Andas Līces jaunajā grāmatā apkopoti periodikā publicēti dzejoļi un arī jauni; proza ir atspīdumi no pavisam svaigi rakstītā. Krājumu dzejniecei palīdzējis izdot uzņēmuma "Vaidavas keramika" dibinātājs Jānis Balodis, atbalstu sniegusi arī Madonas novada pašvaldība.
Jauns dzīves posms
– Katram ir jāizdzīvo dažādi periodi. Arī man – dzīves posms, kas nav tas labākais, bet bagāts un atziņas sniedzošs gan, – turpina dzejniece. – Ziema nesa pārbaudījumus, jo februārī nokritu un smagi satriecu galvu. Devos uz veikalu Madonā, lai nūjošanai nopirktu apavus ar dzelkšņiem – uzlaikoju, nopirku un, izejot no veikala, uz ledus paslīdēju. Vēlāk nonācu slimnīcā, kur bija galvas operācijas, vairākus mēnešus jāguļ, un tad vajadzīgs laiks arī rehabilitācijai. Tā kā grāmata "Pie Vārda vēja" bija iznākusi, ņēmu to līdz uz slimnīcu. Pēc operācijas nevarēju neko izlasīt, likās kā ķīļu raksti, bet pēc divām dienām redze atjaunojās. Tas bija kā brīnums, ka grāmata jau izdota, un man tas bija liels spēcinājums. Tas motivēja izveseļoties un atvērt grāmatu arī citiem.
No tumšā "nebūt" uz gaismas "būt"
Dzejniece piemin piedzīvoto ceļojumu uz operācijas galda no tumsas un nevēlēšanās ko gribēt un būt uz pēkšņu izmaiņu – absolūtu gaismu un milzīgu vēlēšanos dzīvot. Piedzīvotā pāreja no tumsas atkal gaismā vārdos pat grūti izstāstāma, tas bijis laiks kopā ar Radītāju, atgūstot spēcīgu gribu atkal no jauna piedalīties dzīvē. Un tad jau viss esot bijis jāmācās kā bērnam – staigāt, pārvarēt nevarību, bet tam visam bija jēga un nozīme.
Par tagadni un nākotni
– Es ievēroju, ka cilvēki tik daudz runā un rosās pa tukšo, – stāstījumu turpina Anda Līce. – Dara kādas lietas, kas nav vajadzīgas, kas paņem laiku un enerģiju, un beigās cilvēks vairs nesaprot, kāpēc to dara, kam tas viss. Vērtību apziņa – lūk, kas ir būtiski! Protams, ir daudz grūtāk dzīvot, ja tu redzi un saproti vairāk, ja nepakļaujies nejēdzīgam tukšumam. Bet viss taču mūs sagatavo nākotnei! Tā šobrīd neizskatās gaiša, jo tik daudz šāviņu ir izšauti, visas tās izlietās asinis Ukrainā… Ukraina ir pierādījums tam, ka visu laiku esam dzīvojuši ierakumos. Arī toreiz, kad strādāju Okupācijas muzejā, okupāciju skartās tēmas ir bijušas tikai kā viena nodaļa, kas atkal kaut kādā mērā atkārtojas. Un tu esi jau atkal tajā visā ierauts.
Atceries brīvības nozīmi!
– Krievijas kara Ukrainā pirmajā gadā bijām tik vienoti un saliedēti! Tagad vērojama šķelšanās arī pašu ukraiņu starpā.
Latvijā skan balsis, ka nevajag palīdzēt, mums pašiem tik grūti. Vai esam aizmirsuši, brīvības cenu? – jautā dzejniece. – Lielos projektus Latvijā nezin kāpēc nekad nevar laikā pabeigt, jo atkal nav naudas. Kur tā palikusi? It kā nebūtu pirms tam izmērīts un izrēķināts, cik visam ir vajadzīgs.
Dzejoļus literāte šobrīd neraksta, viņa turpina rakstīt publicistiku "Latvijas Avīzes" slejās par sev svarīgām lietām, kuru nekad netrūkst: – Man ir tāda privilēģija kā brīvais režīms, jo žurnālistikā es nevarētu darboties. Esmu introverts cilvēks un droši vien aizvien vairāk kļūstu tāda. Mana paaudze aiziet, vairs nevaru ar daudziem satikties un sarunāties, kaut atmiņās joprojām atgriežos un smeļu spēku gan no dzīvajiem, gan mirušajiem.
Spēkavots – apkārtesošā daba
– Kad atgriezos no slimnīcas, nevarēju beigt brīnīties, kā tas iespējams, ka daba ir tik zaļa. Kad devos uz slimnīcu, viss bija balts, un pēkšņi – apkārtne tik neticami zaļa! – atceras Anda Līce.
– Biju no zaļuma atradinājusies, jo slimnīcas klimats ir īpašs, ar dabu tam nav nekāda sakara. Ļoti pārdzīvoju, ka, esot palātā, secen iet prieks redzēt mīļās tulpes. Un pēkšņi manā dzimšanas dienā meita ieradās ar sarkanām un citu krāsu tulpēm! No sajūsmas es vienkārši raudāju. Protams, slimnīcā ir jāpakļaujas turienes režīmam, taču man labāka veseļošanās, iespējams, bija tieši pēc šādiem mirkļiem.
– Jau gēnos man ielikta piesaiste zemei. Tāpēc neesmu vēlējusies dzīvot pilsētā, esmu bēgusi no Rīgas un atbēgusi uz laukiem, – vēsta cesvainiete.
– Kādreiz daudz stādīju, ravēju, no rītiem pļāvu ar izkapti. Tagad jādod norēķins. Man ir teikts, ka nevajag tik daudz strādāt, bet man tas ir sagādājis prieku. Jā, mēs beidzot visi kļūstam veci, slimi un palēnām aizejam, bet tā jāpieņem kā pašsaprotama lieta.
06.09.2024.