4. novembrī Madonas kinoteātrī „Vidzeme" pirms Latvijas simtgades filmas „Tēvs Nakts" seansa „Staram" bija iespēja tikties ar galveno lomu atveidotājiem aktieriem Artūru Skrastiņu un Ilzi Blaubergu.
Sarunā vispirms skārām filmas radošo sagatavošanās procesu.
Artūrs Skrastiņš: – Viss sākās ar provēm, jo uz šo lomu nebiju izvēlēts viens. Uzreiz tomēr projektam pieķēros kā ļoti nozīmīgam un būtiskam. Citreiz, ejot uz provēm, tas neliekas tik svarīgi, šoreiz lomu ļoti vēlējos. Kad nāca apstiprinājuma zvans, sākās nopietna gatavošanās. Kopā ar Ilzi braucām uz Žaņa Lipkes muzeju, notika daudzas tikšanās, kurās pētījām materiālus par Žaņa un Johannas ģimeni un sadzīvi. Žaņa Lipkes vedekla Ārija joprojām ir dzīva, viņa mums pastāstīja daudzas detaļas, mēģinājām ainu, kāda bija šo cilvēku starpā, lipināt kopā. Pirmais, kas bija skaidrs, – nav jādomā par viņiem kā par varoņiem, kuri dara cēlu darbu. No šodienas skatpunkta, protams, tā ir, bet, iemiesojoties tēlos, nedrīkstējām tīksmināties par viņiem kā varoņiem. Vairāk akcents tika likts uz konkrētiem cilvēkiem, kuri smagos apstākļos rīkojās tā un ne citādi. Kad nāca kostīmi, grims un ieraudzīju sevi spogulī, vizuālais palīdzēja aiziet no blondā, labsirdīgā puiša, kāds parasti esmu filmējoties. Žanis tomēr bija robežsituāciju cilvēks. Pirms kara viņš nodarbojās ar kontrabandu, ienīda jebkuru varu. Viņš nebija disidents, bet klusībā nostājās pret jebkuru varu, kas okupē teritoriju. Tas bija tumsonības laiks, viena vara nomainīja citu, par nākotni skaidrības nebija, viss juka un bruka, apstākļi bija prātam neaptverami.
– Filmā attēlots holokausts – ebreju masveida iznīcināšana.
Artūrs Skrastiņš: – Kad Rīgā Žaņa un Johannas acu priekšā sākās genocīds, viņi saprata, ka šiem cilvēkiem ir jāpalīdz. Tas gan notika pamazām, sākumā Žanis tam nebija gatavs. Ne bez sievas pamudinājuma viņš uzsāka ebreju glābšanu, ar dzīvību riskējot ik dienu.
Jāuzsver, ka filmēšana notika divos posmos. Tā iesākās ar ziemas posmu, un tas īstenībā palīdzēja, jo bija stindzinošs aukstums, kailsals, un sniegs dažbrīd uz zemes bija jāber mākslīgi.
Ilze Blauberga: – Māja, kurā mēs kā Lipkes ģimene dzīvojām, atradās Kauguros (Ķīpsalā vairs nav vecās arhitektūras). Tas ir pie jūras, un filmēšanas laikā no jūras nāca liels mitrums, kas deva vēl nepatīkamākas izjūtas. Tas mobilizēja attiecīgajai lomai.
Artūrs Skrastiņš: – Aukstums pārņēma līdz kaulam, bet tas arī palīdzēja. Tēlus centāmies veidot ārēji skopi, jo galvenais mūsu varoņos bija iekšējais vulkāns. Reti kad notika atklāts izvirdums, konflikts šais cilvēkos vārījās iekšā. Esmu novērojis, ka aukstumā, salā cilvēki ļoti ekonomē kustības, balsi, visu dara bez liekiem vārdiem.
Ilze Blauberga: – Vasaras filmēšanā Lipkes bērnu atveidotāji jau bija ar mums apraduši, mazajam Zigim (īstajā vārdā – Matīss), ko atveido skolnieks no Rīgas, bija vieglāk mūs, svešus cilvēkus, pieņemt par saviem vecākiem. Vasaras posmā viņš ģimenē jau bija iejuties, visu darīja ļoti profesionāli.
Artūrs Skrastiņš: – Matīss ir malacis, jo pirmā pieredze kino viņam bija diezgan nežēlīgos apstākļos, pie tam es centos ar viņu uz laukuma draudzīgas attiecības neveidot. Tas tāpēc, lai viņš kadrā no manis tā pa īstam mazliet raustītos. Kad Matīss noskatījās filmu, viņš atzina, ka tā ir ļoti iespaidīga, viņam daudz par to jādomā, un Matīss jau meklē materiālus, lai noskaidrotu, kas ar Žani notika tālāk.
– Neviens nevar paredzēt, kā viņš pats rīkotos robežsituācijās. Vai, iejūtoties šajos tēlos, caur smadzenēm un sirdi izlaižot viņu izvēli, varat gūt stiprinājumu savai cilvēcībai? Vai tas iedod kādu handikapu?
Ilze Blauberga: – Tas ir stāsts par laiku „pirms bērniem" vai „pēc bērniem", kurā katrs esam. Cerams, ka līdzīgas situācijas mēs tomēr nekad nepiedzīvosim. Jāsaka, ka robežsituācijas var rasties arī ik dienu. Nesen, piemēram, redzēju, kā uz ielas piekauj kādu puisi. Tas bija pie autobusa pieturas, un cilvēki nereaģējot devās savās gaitās. Viņi izlikās, ka tas uz viņiem neattiecas, vienkārši gāja garām, neviens nepieliecās, neizsauca ātro palīdzību. Tādos mirkļos man parasti jādomā, kā tā var būt – šis cilvēks taču kādam ir dēls, kādam – brālis vai draugs, un ir jāveic tikai viens zvans, lai palīdzētu. Tā pat nav varonība, ko no tevis gaida, kāpēc visiem ir vienalga? Ar mazu piedalīšanos nereti varam paveikt lielu darbu. Bet to, kā es pati rīkotos kara apstākļos, nezinu. Gribas, protams, domāt, ka būtu drosmīga, bet filmas vēstījums apliecina, ka tas ir komandas darbs. Vienmēr vajag otru cilvēku, ģimeni vai atbalsta grupu, kas palīdz noturēties. Vienam tas ir ļoti grūti.
Artūrs Skrastiņš: – Drosme var izpausties daudzos un dažādos veidos. Ja redzi klaju netaisnību, drosme ir arī pateikt, ko par to domā. Drosme ir doties politikā un nezagt. Personīgi mani filma rosināja meklēt un vairāk lasīt par antisemītismu. Mani uztrauc latviešu kolaboracionisms; kā būtu, ja Latvijas politika pēkšņi pagrieztos no Eiropas austrumu virzienā. Cik daudz būtu tādu, kas labprāt sadarbotos ar austrumu kaimiņiem, pārmestu kažoku uz otru pusi… Zinām, ka apmēram tūkstotis cilvēku Rīgā filmā attēloto notikumu laikā sadarbojās ar nacistiem. Ir pieejama informācija, ka brīdī, kad vācieši ienāca Ilūkstes apriņķī, bija pavēlēts ebrejus no Aknīstes nogādāt Daugavpils geto. Vietējās armijas pārstāvis atbildēja, ka viņš to nedarīs, jo pazīst šos cilvēkus personīgi. Tas, kas vāciešu pavēli atbrauca izpildīt, bija latvietis. Turklāt viņš paziņoja, ka ebrejus nošaus turpat, nevedīs pat uz geto. Un tika nošauti 170-180 ebreji.
Šķiet, precīzāk, kā filmas pirmizrādē pateica vēsturnieks Marģers Vestermanis, nevaram pateikt:
– Tikai tad, kad mūsu nācijas acīs varonis būs Žanis Lipke, nevis Herberts Cukurs, mēs kā nācija būsim patiesi demokrātiska.
Tāpēc šī filma ir tik svarīga, – lai parādītu, ka bija tāda Ķīpsalas ģimene, kura par spīti visam darīja to, ko tolaik vajadzēja darīt ikkatram.
07.11.2018.