No 19. līdz 30. jūnijam Sarkaņu pagasta Rēķu kalnā, kā arī Madonā ritēja projekta „Starpkultūru dialogs Vidzemē – starptautiskais plenērs „Saule, pasaule un mēs"" aktivitātes.
Plenērā piedalījās ap 20 dalībnieku, pulcējot Latvijas, Igaunijas, Krievijas un Ķīnas pārstāvjus. Līdzās gleznošanai un zīmēšanai Rēķu kalna apkārtnē projekta ietvaros Madonas muzeja izstāžu zālēs notika lekcijas, bet pie Madonas kafejnīcām –
nacionālie kulinārijas vakari. 26. jūnijā laukumā pie picērijas „Neapole" nacionālo kulināriju demonstrēja Igaunijas pārstāve. Kaut bija prāvs vējš, paralēli sarunām notika arī portretu skicēšana publiskā vidē.
27. jūnija vakarā pie kafejnīcas „Šlāgeris" norisinājās ķīniešu kulinārijas vakars un kaligrāfijas demonstrējums. Arhitekte no Ķīnas Mary Zhang, kas trīs gadus dzīvo Latvijā, demonstrēja ķīniešu kaligrāfiju.
28. jūnija vakarā pie kafejnīcas „Māmuļa" ar dažādu pildījumu pīrādziņiem nacionālo kulināriju pārstāvēja mākslinieces no Krievijas.
Madonas muzeja izstāžu zālēs interesenti savukārt varēja iedziļināties filozofa Anša Zundes lekcijā par sešiem pasaules kultūru tipiem un to komunikācijas loģiku, kā arī noklausīties fitoterapeita Artūra Tereško stāstījumu par ķīniešu tradicionālo medicīnu un mūsdienu fitoterapiju.
Neskatoties uz blīvo laika piepildījumu starpkultūru dialoga uzturēšanā, dalībnieki plenēra dienās radīja daudzus mākslas darbus, ko skatītājiem noslēguma izstādē atklāja Madonā, veikala „Maxima" XX telpās. Izstāde šai vietā skatāma līdz 16. jūlijam, un ir vērts uzlūkot tik piemērotā telpā izliktos priekpilnos gleznojumus. Jāpiebilst, ka izstādes atklāšanu kuplināja folkloras kopa „Krauklēnieši" Baibas Putniņas vadībā. Kopas uzstāšanās Cesvaines, Sarkaņu, Kraukļu puses tērpos, ceļot godā novada teicēju dziesmas, stiprināja latvisko pašapziņu un aizkustināja ikviena sirdi. Mākslas plenēra dalībnieki noslēgumā pat ļāvās latviskai dejai brašo krauklēniešu dziesmu un spēlēto mūzikas instrumentu pavadībā.
– Ļoti labi – plenērā bijām visu tautību bērni un katrs ar savu pienesumu, – laikrakstam sacīja māksliniece Vita Merca. – Arī sadzīviskā puse bija lieliska – labi apartamenti, ēdiens, vienīgi laiks mūs pārāk nelutināja. Katrs plenērs dod savu pēcgaršu, un tieši tā parāda, vai mākslinieks atkal ilgosies pēc gleznošanas dabā, vai vēlēsies atkal tikties ar kolēģiem.
Jautāta par pamanītajām tendencēm (lai arī plenērs nesa citu nosaukumu, faktiski bija starptautiskā plenēra „Laisma" mantinieks), Vita Merca norādīja, ka plenērs pamazām noveco, ar to domājot tā dalībnieku vecumu:
– Diemžēl mūsu rindās ir pārāk maz jaunu cilvēku, nākotnē tam būtu jāpievērš uzmanība.
Tā kā Vita Merca pārējiem dalībniekiem vadīja kompozīcijas stundas, vaicāju par dalīšanās procesu un vēlmi nodot savas profesionālās zināšanas citiem. „Pie manis ko vaicāt nāca divi trīs cilvēki, bet pietiek jau kopā gleznot, lai pamestu aci uz vienu vai otru pusi un nedaudz ko pateiktu. Novadīju vienu lekciju par brīnišķīgo mākslinieku Johanu Valteru un impresionistiem, daudz gleznoju arī pati."
Vaicāta par atklājumiem dabā, māksliniece norādīja, ka var tikai brīnīties par Latvijas skaistumu, cik mūsu zeme ir vienreizēja jebkurā mēnesī un gadalaikā.„Šobrīd visapkārt ir zaļš, un zaļo krāsu ir grūti savaldīt, uzgleznot. Ir jāmeklē citas krāsas, un šī ielūkošanās dod vērtību, tu virzies un ej dziļumā. Tādā veidā tā nav tikai dabas nogleznošana, bet sevis pārbaude, vai vari pateikt ko vairāk."
Vita Merca uzsvēra, ka plenērs māksliniekam ir obligāti nepieciešams. „Mēs esam kļuvuši ļoti kūtri, nevēlamies iet ārā samērcēt kājiņas, esam pieraduši pie komforta. Bet tad visiem stāstu, kā bija kādreiz, kad lielo plenēru laikā mākslinieki nakšņoja uz grīdas, ēda no viena katla un neviens vējš viņus netraucēja. Komforts ne vienmēr ir noteicošais, un, ja šodienas apstākļos to plenēra organizatori nodrošina, ir jāstrādā dubultā, vēl vairāk iedziļinoties glezniecībā un mākslas procesā."
Madoniete Laima Šlosberga plenērā darbojās ar akvareli, nedaudz pastrādājot arī ar eļļas krāsām. „Iesāku ar ziediem, vēlāk tapa improvizācijas ainavas un kāds portrets. Rēķu kalnā ir skaisti mākoņi, bet tos šoreiz bija grūti gleznot, jo pūta liels vējš un viss nepārtraukti mainījās."
– Plenērā piedalos piecpa-dsmito gadu, – vēstīja kalsnaviete Olita Šlesere. – Šogad kā vienmēr izmantoju akrila krāsas. Bija vējš un lietus, tāpēc darbojos telpās. Tā kā plenērs iekrita Jāņu laikā, aktuāla bija vainadziņu tēma, visiem darbos ienācis ziedu vainags. Līgo vakarā bijām pirtiņā, kurinājām ugunskuru, padziedājām un aplīgojām plenēra Jāni un Līgu. Jauki, ka plenēra gaitā varēja aprunāties ar lielajiem māksliniekiem, gūt profesionālus padomus.
– Mēneša laikā man šis bija jau trešais plenērs, – atklāja Līga Dzene no Kusas. – Ar katru reizi varu sasniegt jaunu attīstības pakāpi. Ikdienā darbs saistīts ar datoru, tāpēc nesanāk daudz gleznot, plenērā varēju mācīties no citiem. Gleznošana ir viens no manas attīstības veidiem. Tā kā Rēķu kalns ir enerģētiska vieta, ļoti gleznaina, bija svarīgi to tvert sajūtu līmenī.
Šobrīd ir uzaicinājums piedalīties vēl vienā plenērā Cesvainē. Līdz tā norisei strādāšu ar dizaina elementiem, gribu uztaisīt praktiskas lietas – galdiņus, svečturus, šobrīd iedvesmu dod betons. Pagājušajā gadā nodarbojos ar dekupāžu, šovasar mans materiāls ir betons, roka sniedzas pēc kā pamatīgāka.
– Esmu iejutusies, plenērs man ļoti patīk, – laikrakstam teica madoniete Rita Zepa. – Laiks bija pārbaudījums, tomēr atradu vietu, kur pa gaisu neaiznes krāsas un pašu, un gleznoju. Viss dabā šobrīd zied, centos uzgleznot pujenes, mežrozītes, Patkules muižu. Bija, no kā pamācīties, uz ko paskatīties un iedvesmoties. Izstādē piesaista darbi, kuros skarta mazāk redzēta tēma – malkas studijas, patīk Ķīnas pārstāves darbi. Viņa mūs apmācīja gleznot hieroglifus. Visi mani darbi ekspozīcijā nav izlikti, visi nav arī pabeigti, bet iepriecina izstādei atrastā zāle un tas, ka to apskatīs plašs interesentu loks.
07.07.2017.