Augusts ir mēnesis, kad Lazdonas pamatskolā bieži tiek pieminēts dzejnieces un latviešu valodas skolotājas Adinas Ķirškalnes (attēlā) vārds. Šogad 15. augustā mūsu novadniece svinētu 100. dzimšanas dienu.
A. Ķirškalne vienmēr Lazdonas pamatskolai bijusi īpaši nozīmīgs cilvēks – cildena skolotāja ar skaidru savas misijas apziņu, latviskā mantojuma kopēja un vairotāja vairākās paaudzēs.
Ķirškalnes dzīves rīts sācies 1915. gada 15. augustā lauksaimnieku ģimenē Vecpiebalgas pagasta „Ģibuļu" mājās. Tur noritēja pirmā sadraudzība ar dabu, darbu, grāmatu. Pēc Rīgas Skolotāju institūta beigšanas 1937. gadā viņa uzsāka darba gaitas dzimtajā pusē Piebalgā. No 1948. gada dzīves gaitas saistās ar Lazdonu, bet sevi viņa uzskatīja un mēdza saukt par Lazdonas piebaldzieti. Skolotāja Ķirškalne Lazdonas skolā mācīja latviešu valodu un literatūru, savu darbu saucot par mūža misiju. "Lai audzēkņi kļūtu gaismas ceļagājēji, skolotājam jābūt jauno siržu modinātājam un aicinātājam, savā veidā arī sapņotājam un dzejniekam," – tā par skolotājas darbu teica pati A. Ķirškalne.
Atceroties A. Ķirškalni, prātā ataust viņas personības pamatā esošā garīgā bagātība, visaptveroša cilvēkmīlestība, milzu atvērtība sabiedrības priekšā, dažādu paaudžu cilvēku dziļa izprašana un smalkjūtība. Skolotājas teiktais vienmēr bija literāri pareizs, skaists, tēlains, ja nepieciešams – ar trāpīgiem dzejas gabaliņiem neuzbāzīgi pastiprināts. Dažkārt valodā pavīdēja arī piebaldzēniem raksturīgā dialekta stīdziņa, kas piešķīra dzejniecei vēl lielāku šarmu.
Laba humora izjūta, dažkārt arī trāpīga pašironijas deva, aizrautīga dziedātāja un dabas mīlētāja – šis cilvēciskais un krāšņais kopums radīja bezgalīgu uzticību, cilvēcisku pieķeršanos un uzticēšanos it kā klusajai un kautrīgajai sievietei, kas tajā pašā laikā vienmēr bija ļoti aktīva un sabiedriska. Dzejniece iesaistījās Madonas novada un Latvijas kultūras dzīvē, cieši sadarbojās ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, bibliotēku. Pateicoties viņai, Lazdonas skolai veidojušies draudzīgi sakari ar daudziem izciliem tā laika kultūras darbiniekiem: gleznotāju Kārli Sūniņu, dzejniekiem Jāni Sudrabkalnu un Mirdzu Ķempi, aktrisi Lidiju Freimani. Interesi par dzimto valodu un literatūru A. Ķirškalne pratusi nodot saviem skolēniem, no kuriem vairāki kļuvuši par ievērojamiem kultūras un izglītības darbiniekiem, kā dramaturgs Pauls Putniņš, kritiķe Lilija Dzene, māksliniece I. Šēnberga.
Dzejniece rakstīja lirisku dzeju, stāstus un tēlojumus, viņa ir vairāku grāmatu autore. Lasot A. Ķirškalnes dzejoļus, redzam, ka autore pieskārās visdažādākajām tēmām, taču vienojošā tēma bija mīlestība, cilvēku saskarsme un daba. Saules siltums, zemes smarža, zilais debesjums – tas ir dabas skaistums, ko bieži ikdienas steigā palaižam garām un neievērojam. Viņa teica: „Nekad neesmu domājusi un kārojusi iekļūt profesionālu dzejnieku pulkā. Mana vieta visa mūža garumā ir bijusi skola ar rīta gaismu spodrajos logos un bērnu acu skatos. Bet draudzību ar dzeju esmu izjutusi jau no bērna kājas, kad mani savā klēpī šūpoja lielā dzejniece – Daba." A. Ķirškalne mēdza teikt: „Visi latvieši savā dvēselē ir dzejnieki – to apliecina tautasdziesmas: daba pati māca dzeju, neļauj klusēt, rudzu vārpas pašas kā ritmi šūpojas."
Ar savu godprātīgo darbu visa mūža garumā A. Ķirškalne ieguvusi tautas cieņu un atzinību, ko apliecina augstie apbalvojumi: 1994. gadā piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis un 2004. gadā saņemtais goda nosaukums „Latviešu valodas Dižskolotājs".
Viņas turpinājums ir ne tikai atstātās optimisma un gaismas pilnās dzejas un atmiņu grāmatas, bet pats galvenais – tā labā gaisma, ko viņa savas skolotājas gaitās pratusi sēt skolēnu sirdīs, aicinot „sekot pa gaismas ceļu, būt labvēlības gaišā starā", ar savu piemēru ceļot cilvēkos nacionālo pašapziņu un tēvzemes mīlestību, kopjot tautas garīgās vērtības, vairojot labo un skaisto sev apkārt.
Tāda viņa vienmēr paliks un turpināsies mūsu atmiņās – ar gaismas graudu sētuvi plecos, skolas ceļā, plaukstošos bērzos vai dzērvju atvadu dziesmā septembra debesīs.