1. jūnijā Madonas novadā vērienīgi un vienlaikus sirsnīgi svinējām Latvijas skolēnu Dziesmu dienu, atceroties pirms 150 gadiem te notikušos pirmos latviešu skolēnu koru svētkus.
Rīta pusē vēsturisko notikumu Lazdonas luterāņu baznīcā atklāja Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes virsmācītājs Hanss Jensons. Tālāk jau paši jaunieši stāstīja par vēsturi un šodienu: – Kopš pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem Lazdonas draudzē, kas notika pirms 150 gadiem, ir nomainījušās vairākas paaudzes, caur laikiem viena otrai tālāk nododot svarīgāko – mīlestību uz dziedāšanu un dziesmu. Pirmie bērnu dziedāšanas svētki notika 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas pagasta „Mācītājmuižā". Apkārtējo skolu skolotāji bija atsaukušies Liezēres mācītāja, kordziedāšanas entuziasta Johana Punšeļa centieniem mācīt bērniem dziedāšanu, un uz pirmajiem svētkiem zirgu pajūgos bija sabraukuši bērnu kori no Liezēres, Cesvaines, Ērgļiem, Lubānas, Lazdonas.
Lazdonas luterāņu baznīcā notika svētku atklāšanas koncerts. Pēc koncerta bērni ar karogiem koru priekšgalā devās uz „Rožu birzi" Lazdonas mācītājmuižā. Tur skolotāja Kārļa Pētersona un mācītāja Rūdolfa Gulekes vadībā visi koru bērni gāja rotaļās, laiku pa laikam kopīgi uzdziedot un klausoties Lazdonas draudzes vīru kora priekšnesumus. Arī mēs šodien būsim vēsturiskajā Lazdonas mācītājmuižā, piedalīsimies tūrisma centra „Eži" vadītajās āra aktivitātēs…
Jāielāgo, ka Lazdonas bērnu svētkus var uzskatīt par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku aizsākumu, kaut šis fakts līdz šim Latvijas kultūrvēsturē nav īsti apzināts un akceptēts. Un, lai arī Madonā un tās pievārtē 1. jūnijā godā tika celti pusotra gadsimta seni notikumi, pasākuma vadītāji pieļāva, ka Dziesmu dienas dalībnieku izjūtās notikušais nebūs kā stāsts par pagājušo, bet gan ierakstīsies kā skaista tradīcijas atdzimšana un tās turpināšana 21. gadsimtā.
– Sevi poētiski dēvējam par dziedātājtautu, un šis mūsu tautas paštēls, kas gadsimtos veidojies un formulējies, ir saprotams ne vien savā zemē, lai kādā Latvijas novadāmēs dzīvotu, bet arī citu tautu saimē, – emocijām bagātajā koncertā, kas ritēja Saieta laukumā, uzsvēra koncerta vadītāji – jaunieši Linda Vēze, Asnāte Zirne, Tomass Ralfs Ābolkalns un Kristiāns Lancmanis. – Tautasdziesma ienāk pilsētā – vietā, kur ikdienā satiekamies, svinam svētkus, vietā, kur tiekas mūsdienīgais ar seno. Tautasdziesma ir kā tautas sirds, kas pukst ikvienā no mums, iespējams, pašiem pilnībā to pat neapzinoties. Tautasdziesmā ir mūsu tautas dzīve, tās darbs, domas, jūtas, ilgas, bet vienmēr, kad sastopamies ar dzīvo dziesmu, tā atkal kļūst par jaunu patiesību, ko izjūtam ar visu savu būtību. Dziesma rit caur ikvienu no mums un dara mūs īstākus, patiesākus.
– Netālu no šejienes – Liezērē – savulaik radās pirmais koris, – dienas ritmos aizdomājās XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku galvenais mākslinieks, vides objekta „Latvija skan" autors Ivars Mailītis. – Varbūt tas varēja notikt tāpēc, ka kāds ganiņš šūpulī bija dzirdējis dziesmu. Dikļos, kur šūpulis kārts Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, savulaik uzstājās baznīcu kori, šai pusē 20. gadsimta beigās tika organizēta apzināta zemnieku tautas apmācība dziedāt, un to vēlējās tāds cilvēks kā Johans Punšelis. Iznāk, kā latviešu tautas pasakā minētajam Sprīdītim, kas pats māk stabuli spēlēt un dziesmu māca citiem. Lasot tautu folkloru, sastopamies ar somu Sprīdīti, kurš, satiekot laupītāju, nocērt viņam roku, franču Sprīdītis laupītājam nocērt abas rokas un arī kājas, bet latviešu Sprīdītis sliktajam Lutausim iemāca dejot un dziedāt. Manuprāt, mums šodienas pasaulē vajadzētu to apliecināt atkal un atkal no jauna, ka mazs bērns nav vainīgs, ja viņš piedzimst vietā, kur karo vai iznīcina. Labākais, ko šādā situācijā var darīt, ir izlīgums. Un tieši izlīguma piemēru redzam latviešu Sprīdīša stāstā, kur Sprīdītis ar stabuli izdara to, ko pieaugušie paveikt nemāk vai nereti arī negrib.
– Ziemā, kad vēlējāmies pieteikties uz Dziesmu dienu Madonā, organizatori deva atbildi, ka vietas ir aizņemtas, pieteikšanos esam nokavējuši, – laikrakstam atzina Jaunjelgavas vidusskolas 5.-9. klašu kora diriģente Maija Otto. – Tomēr ar saviem koristiem esam šeit, jo gribējām visu redzēt un dzirdēt. Madonas puse ir ļoti gaiša, te ir blīva kultūras telpa. Svētkus šoreiz izbaudīsim kā skatītāji, un, tā kā dziesmas koristi zina, koncertā dziedāsim no skatītāju vietām.
– Pie vides objekta „Latvija skan" esam trešo reizi, – „Staram" atzina Ērgļu vidusskolas 5.-9. klašu kora diriģente Mārīte Kovaļevska. – Šoreiz bērni uz pasākumu bija nedaudz jāpierunā, jo ir eksāmenu laiks un devītie ir aizņemti. Tomēr ar nelielu bariņu – kora grupu – esam atbraukuši. Mums patika redzētais Haralda Medņa mājā „Dzintari", Madonas apriņķis var būt lepns, ka pirmā skolēnu dziesmu diena notika šai pusē. Manuprāt, izdarīts grandiozs darbs, būs, kur vest bērnus un stāstīt par savām saknēm.
– Gribu izteikt sajūsmu un pateicību par tik daudzām pozitīvām emocijām, ko šodienas norisēs esam guvuši, – pēc Dziesmu dienas Saieta laukumā teica Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters. – Ir svarīgi atcerēties tos cilvēkus, kuri ir veidojuši mūsu vietu, kuri aizsākuši tradīciju. Mums jāzina, cik viņi bija darbīgi, radoši, cik daudz spēja paveikt. Tā ir mūsu vēsture, un caur šo vēstures pieskārienu stiprinām savu dzimtenes mīlestību, lepnumu par dzimto pusi. Šodienas pasākums tam ir labs piemērs. 1. jūnijā mēs ne tikai ieskandinājām Madonas pilsētas 90 gadu jubileju, bet arī atcerējāmies mūsu viedos cilvēkus, kuri aizsāka nebeidzamu tradīciju, kas mūsu tautai ir dārga. Paldies visiem, kas veidoja pasākumu, kas to atbalstīja, svētki turpinās, un aicinu tos izbaudīt līdz pat pirmdienai!