17. augusta pēcpusdienā Cesvaines bibliotēkā tika atvērta Andas Līces redzējumu un dzejas grāmata „Paldies, ka uzmodināji!".
Te vienuviet grāmatas, kas vēl smaržo pēc tipogrāfijas krāsas, pāris stabules uz galda, sevī glabājošas gaistošus, vibrējošus skaņu putekļus, ziedi, kas pateicībai griezti un plūkti, un apmeklētāji, kas apturējuši savu laiku, lai ļautos Andas domām un Elīnas pieskārieniem mūzikai.
„Katra jauna grāmata ir kā brīnums, kas aicina piedzīvojumā" – tā bibliotēkas vadītāja Vēsma Nora. Anda Līce: „Jā, ir jauna grāmata, bet es jau tikai turpinu rakstīt vienu grāmatu – vienīgo. Mainās vien laiks, es pati, notikumi, tā ir kā biezgrāmata vienos vākos."
Dzejniece min, ka atbalsta punkts autoram – redaktors. Sakārto, atdod un… Tad sākas sevis šaustīšana, tad svētki – pirmā diena, kad turi rokās tikko iznākušo grāmatu, tad atkal apšaubīšana un noliegums. Bet tas jau ir kā smilšpapīrs, ar ko sevi ik pa laikam nospodrināt.
Andai Līcei nu jau daudzu gadu garumā izveidojusies sadarbība ar redaktori Ievu Janaiti. Redaktore: „Anda dzīvo vienā elpā ar to, ko raksta, izjūt to līdz niansēm, ieguvusi dziļu iekšējo līdzsvaru, kaut pasaulē ir daudz kā nepieņemama. Motīvi no esejām pāriet uz dzeju un otrādi, savstarpēji papildinoties. 2014. gadā „Lielais lakats" klājās pār Latviju, bet sava puse ir tā vieta, kur viss pulsē vienā ritmā ar laiku un sevi."
Kā dzejniece atzina, ja viņa šaubās par savu veikumu, tad tas ir arī tāpēc, ka dzejnieki vienmēr nedaudz pārspīlē: „Kopā ar Ievu esam pudu sāls apēdušas. Sākām ar „Via dolorosa". Tā bija kā rupjmaize."
Savos lasījumos Cesvainē autore sirdsgudri dalījās savos redzējumos.
Gan vērojot vecus cilvēkus, kuri nes līdzi savu garo dzīvi, gan atgādinot, ka jādzen sevi ne zemē, bet dzīvē, neļaujoties taupības garam: ja tavas domas neprasa, nedomāt, neuzsvērt: man pietiek strādāt, lai ņemas citi.
Gan prātojot par to, kādēļ strīdamies? Kurš spēj apsaukt cilvēka dabu? Manas smiltis, mans spainītis, mans ūdens… Bet mums apkārt: jūra smilšu un jūra ūdens.
Gan pamanot, ka pasaule ir pilna tēviem, kuri nekad savu bērnu nepaceļ. Bērna dvēselē gruzd: pacel mani! Svaidāmies pa dzīvi, arī neiemācoties Dievam palūgt: pacel mani!
Gan sajust to mirkli, kad es varu atļauties ne no kā nebīties, dzīvi kā dvieli salocīt, ielikt plauktā un priecāties, ka vēl ir tik daudz brīvas vietas. Vēl ir laiks un gaisma visos logos. Nav jau kur aizbēgt – visapkārt dzīve.
Elīnas stabules skaņas uzbur apkārt veselu pasauli, līdzīgi kā Anda savā grāmatā. Tik neuzkrītoši viņas papildina viena otru, sapludinot kopā laiku, gaismu, radot līdzsvaru. Paldies, ka grāmata iznākusi, jāteic NT Klasika, Valsts Kultūrkapitāla fondam, Madonas, Cesvaines pašvaldībām un Sarkaņu pagasta pārvaldei. Lasītājiem tā būs pieejama novadu pašvaldību bibliotēkās.
Cesvaines novada domes priekšsēdētājs Vilnis Špats uzsvēra, ka Anda ir no cesvainiešu kaula, ka cesvainieši ar viņu lepojas, bet grāmata liek apstāties, pārlasīt vēl un vēlreiz: Ko mēs gribam sasteigt? Mēs uztaisām pie mājas soliņu, bet nemaz neapsēžamies. Apturēt skrējienu, piestāt, nesteigties. Arī uz šo brīdi, kad tiekamies, kad sakām paldies par grāmatu.
Madonas novada pašvaldības vārdā dzejnieci sveica Antra Gotlaufa, atskatoties uz saviem tikšanās mirkļiem ar Andas pārdomām „Latvijas Avīzes" lappusēs. Uzsvēra, ka autore ir kā modinātāja un liek mūsos atvērt logus, lai izdarām pareizās izvēles.
Lasu grāmatu un domāju līdzi. Par mūsu mūžu – ceļu zem kājām: bērna piedzimšanu, asna sajūtu šajā pasaulē, tad sakņu sajūtu, plaukstas sajūtu, rokām, kurām dzīvot ir tas pats, kas strādāt, mīlestības paisumu un bēgumu, atgriešanos pagalmā, kur sākums. Par mirkļiem, kad kāds no tuvajiem cilvēkiem pārceļas mūžībā, bet mūsu atmiņā aizķeras tikai sīkumi no tā Visuma, ko viņš nesa sevī. Par skatīšanos uz priekšu, iešanu, ne stāvēšanu uz vietas, kad, grantij čirkstot, ar mums sarunājas ceļš. Par spārnos celšanos, lidošanu un nolaišanos uz zemes, kad jāiemācās pats grūtākais -/ spārnus salocīt tā,/ ka tie nesalūst.
Tā ir grāmata, kas aicina mācīties dalīties: ceļā, vārdos, priekā – gan savā, gan viens otra priekā, apzinoties, ka laikmets jau neaiziet, mēs to aiznesam. Katrs pa savai atlūzai.
„Sarkani flokši un saules riets – man ir tiesības nogurt," – tā Anda. Bet gribas vēlēt, lai pāri paliek šķipsniņa dzīves sāls.
Ar Andu Līci tikties un viņas teiktajā ieklausīties Madonas novada bibliotēkā plānojam 13. septembrī pulksten 13.
25.08.2017.