Tekstilmākslinieci Daci Pudāni un Ilonu Linarti-Ružu vieno ne tikai dzīves, bet arī radošā darba paralēles. Māsas strādā tandēmā, veidojot kopīgus darbus, un abu personālizstādē tos šobrīd mums dota iespēja skatīt Madonas muzeja izstāžu zālēs.
Izstādes atklāšanā tika uzsvērts, ka māsas līdzinās daudzās lietās, īpašībās, attieksmēs, vērtībās, saskarē, uztverē. Ilona Linarte-Ruža un Dace Pudāne absolvējušas Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, aktīvi piedalās mākslas izstādēs un caur mākslas pedagoga darbu nodrošina mākslas procesu nepārtrauktību.
Mākslinieču rokraksts
Tīra kompozīcija, minimālisms krāsās un ģeometrisks ritms ir raksturlielumi abu māsu tekstīliju kompozīcijās. Vieglums un filozofiska noskaņa caurstrāvo dažādu toņu pelēkās ritma līnijas un laukumus, atsaucoties uz melanholiju, mieru un nosvērtību. Tieši tās ir īpašības, kas spilgti raksturo abas mākslinieces kā personības. Un ne jau pelēkais vien padara Ilonas Linartes-Ružas un Daces Pudānes kodus līdzīgus, tie ir gēni, tā ir ģimene, mīlestība uz mākslu un mākslas izglītības procesiem, tā ir nesavtīga sevis atdošana visam, kas veido mākslu reģionā un valstī kopumā.
Māksla top senču mājā
– Mums ļoti tuva ir daba. Abas dzīvojam mazpilsētā, radošajās sesijās satiekamies vecvecāku mājās, ko atguva mūsu mammīte un kas atrodas 30 km no pilsētas. Tā ir mūsu miera osta ar labu auru, tāpēc tur strādājam, – vēstīja Dace Pudāne. – Nereti mūsu darbi atgādina Marka Rotko kompozīcijas. Kad Daugavpilī atklāja Rotko centru, mūsu darbi kā pirmie tur tika izlikti. Strādājam ar audumiem, tos krāsojam, griežam, līmējam, stērķelējam, apgleznojam. Tehnoloģija ar gadiem mainās. Strādājam divatā, jo tehnoloģiskais process prasa divu cilvēku vienlaicīgu darbu. Kopš dzimšanas esam divas, jau mākslas skolā visu darījām divatā, tagad radošajā dzīvē viss notiek tāpat. Kādā darbā vairāk ir vienas ideja, citā – otras, bet abas esam autores. Samērā daudz mums ir melnbaltie, pelēkie darbi. Nereti iesākam koši, bet rezultāts aizved pie pelēkā. Tas tāpēc, ka ikdienā Latvijas dabā visvairāk redzams pelēkais tonis, līdz ar to tas ir dziļi mūsos iekšā. Un vēl tā ir Imanta Žūriņa skola, kas ielikta no jaunības dienām lietišķās mākslas vidusskolā. Četrus gadus Žūriņš izcēla un godāja pelēko, bet tad, kad tikām Mākslas akadēmijā, bija īsts kaifs pie pasniedzēja Rūdolfa Heimrāta darboties ar košajām krāsām. Šo svētlaimi tagad izbaudu, iekārtojot lietišķās mākslas izstādes ar mūsu tautas košajiem krāsu rakstiem.
Darbu emocionālais segums
Izejot cauri izstāžu zālēm, mākslinieces izstādes atklāšanā pakavējās pie vairāku darbu iedvesmas avotiem.
– Katru dienu mans ceļš iet gar simtgadīgu lapegli, un rudenī šī koka skujas nobirst, tās ir vēl košākas nekā kļavu lapas, – aizdomājās Dace Pudāne. – Ejot pa šo ceļu uz autobusa pieturu, reiz sapratu, ka visi mūsu senči pa šo ceļu ir vesti uz mūžības māju. Ciklā "Ceļi debesīs" tāpēc parādās šaurākas un platākas līnijas, blīvāki un mazāk blīvi ceļi – tie ir mūsu senču raksti debesīs.
Katram darbam savs zemteksts
Kompozīcijas "Bērnības kods" tapšanu mākslinieces saistīja ar bērnības atmiņām: – Esam dzimušas Rēzeknē, ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, kur pagalmā vienmēr bija izkārtas un žuva kaimiņu drēbes. Bērnības kods līdz ar to saistās ar izžauto veļu, un izstādei liktā tēma restaurēja toreizējās sajūtas. Iespējams, citiem šī tēma saistās ar preču svītru kodiem, mums ir savs stāsts.
Runājot par pelēko toņu izvēli, autores atzina: – Kad veido kompozīciju, pelēkais vienmēr būs efektīvāks un "krāsaināks", ja līdzās būs kāda koša strīpiņa. Kā mazi un spilgti krāsu uzplaiksnījumi, kā vieglas dzirksteles un akcenti kompozīcijās parādās violetais vai oranžais, sniedzot atraušanos no daudzveidīgi pelēkā toņa.
Mamma kā etalons
Abas mākslinieces vairākkārt pieminēja savu mammu – gleznotāju Silvu Linarti, kas vienmēr bijusi viņu skolotāja un daudzus gadus – galvenā māksliniece Daugavpilī. – Mamma vienmēr strādāja ar telpu, viņas dekoratīvie darbi bija telpiski, līdz ar to arī mums vienmēr gribējies strādāt ar telpu – to lauzt vai dabūt tajā dziļumu, – uzsvēra Dace Pudāne. – Kad mamma gāja garām, viņa nekad neteica, ka mūsu veikums ir labs vai slikts. Tikai uzmeta skatienu un ieteica: "Meitenes, pietiek!" Vai arī: "Nu šoreiz kaut kā vēl pietrūkst."
Mamma mūsu ģimenē bija svarīgs cilvēks, kuram absolūti uzticējāmies. Ja kāds no pedagogiem mākslas skolā ko iebilda, vienmēr gala vārdu tomēr prasījām mammai. Reiz audu gobelēnu, un mamma uzstāja, lai neturpinu. Mēnesi staigāju, lai saņemtos un noaustos 20 cm izārdītu. Nebija viegli, bet uzticējos un to izdarīju. Kad mammīte aizgāja mūžībā, veidojām darbu "Vēstules ceļš", kas ir veltījums viņai.
Radošais darbs "pārstartē"
Sarunas noslēgumā autores atklāja radošā darba privilēģiju: – Pa nedēļu dažkārt ir bijušas milzu pārslodzes, neskatoties uz to, nedēļas nogalē veltām laiku savam radošajam darbam. Tā ir absolūta atslēgšanās no apkārt notiekošā, un pēc tam izrādās – visas problēmas ir aizslaucītas, viss ir aizmirsies, esam kā atjaunotas! Darba tapšanai nepieciešamas 3-4 tikšanās reizes. Katrā ziņā šai tehnikā darbi top desmit reiz ātrāk nekā tad, ja tos austu stellēs.
Daugavpils latviskās salas
Mākslinieces neslēpa, ka Daugavpils lielākā sāpe ir tā, ka cilvēki neprot latviešu valodu. – Latviskās salas ir Rotko centrs, Saules skola, Vienības nams. Valodas grūtības patiešām ir pilsētas lielākā sāpe. Saules skoliņā, kad ienāku auditorijā, tā arī saku, ka krievu valodu nezinu. Bērni ir sirsnīgi, jauki, bet nereti nāk no ciema, kur ir tikai viens cilvēks, kas runā latviski, un tas ir latviešu valodas skolotājs. Tā ir robežmala. Pēc trim mēnešiem, ja dzirdu, ka audzēknis runā pa teikumam latviski, esmu bezgala priecīga. Neviens no malas jau nesaprot, cik traģiski tas patiesībā ir, bet cīnāmies un uz visu cenšamies raudzīties iespējami pozitīvi. Saules skolā bijušas ļoti skaistas grupas. Piemēram, pieci audzēkņi, kuriem ir fantastiskas idejas un darbaspējas. Nodarbības beigās esmu ekstāzē par to, ko liku darīt un ko viņi paveikuši. Nereti savas idejas tā arī īstenoju ar jauno rokām. Un tad no šī rezultāta atsperos, un savos darbos mēģinu eksperimentēt vēl uz citu pusi, – smaidīja Dace Pudāne.
23.02.2024.