No 11. līdz 17. novembrim 21. reizi Latvijā un citās Ziemeļvalstīs notika Ziemeļvalstu Literatūras nedēļa.
Tās
temats šogad – „Ziemeļvalstu svētki". Sešpadsmito gadu ar aktivitātēm
Ziemeļvalstu literatūras nedēļā piedalījās arī Madonas novada
bibliotēka. Šogad saviem apmeklētājiem tā piedāvāja iepazīties ar
mākslinieces Heles darbu izstādi „POEM°N".
Izstādi bibliotēkas konferenču zālē var apskatīt joprojām, bet tikšanās ar Helēnu Spridzāni jeb Heli īstenojās 13. novembrī.
Helēna ir rīdziniece, viņa ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, bijusi studijās Barselonā, kur nonāca nejauši, jo bija pieteikusies studēt Islandē.
– Barselonā sapratu, cik nozīmīgi man ir Ziemeļi, ka tās ir manas mājas, – aizdomājās māksliniece. – Tas, ko daru mākslā, šobrīd saistīts tikai ar Ziemeļiem, mēģinu tos
apskatīt no visdažādākajiem aspektiem – literatūras, ikdienas, dabas. Ceļoju pārsvarā viena, tad visvairāk varu izjust apkārt esošo, uztvert sīkumus un krikumus.
Atslēgas vārdi Helēnas mākslai un tam, ko viņai nozīmē Ziemeļi, ir klusums, miers, gaisma-tumsa, dabas spēks, kas gan ir dziedinošs, gan „noliek visus pie vietas", poēzija, brīnums, cilvēka un dabas attiecības, kas ir jo īpaši svarīgas.
– Man patīk arī Ziemeļu gaiss, dzestrums, kas liek kustēties un neapstāties, kas dod dzīvību. Tāpat plašums, kas liek uzelpot un domāt, būt iekšēji brīvam, – vēstīja Helēna. – Latvija ir manas mājas, bet jebkur citur, kur Ziemeļos nokļūstu, jūtos kā mājās.
Savā mākslā Ziemeļu tēmai Helēna Spridzāne pievērsās pēc studijām Barselonā, kur visi bija saules apņemti un neviens īsti neiedziļinājās globālās sasilšanas problēmās, kuru sekas Ziemeļos ir labi redzamas: – Viņus neuztrauca fakts, ka ziemas kļūst īsākas, tās līdzinās rudenim, ledāji kūst.
Savam diplomdarbam, beidzot Mākslas akadēmiju, Helēna Spridzāne izvēlējās Ziemeļu tematiku. Tam par metaforu kļuva Ziemeļmeitas tēls, kuru cilvēki sabradā, nomīda, un tā lēnām aizplūst nebūtībā.
Nākamais svarīgais daiļrades solis bija Helēnas personālizstāde, kas arī tika veltīta Ziemeļiem: – Devos uz Islandi, līdzi ņēmu fotoaparātu (darbojos ar analogo filmu aparātu, kas ir klātesošs visos manos projektos), un Islande atklājās kā mazliet nereāla pasaku zeme. Tur debesis ir tik tuvu zemei, ka likās – galva ir debesīs. Islandē daba un tās reljefs nemitīgi mainās, cilvēki ir pilnībā pakļauti dabai. Tur noteiktos ģeogrāfiskos punktos radās iedvesma darbiem, daudzos veicu analogās fotogrāfijas sērijas. Atklājās, ka vietas, uz kurām ved tūristus, ir pazaudējušas pasakaini noslēpumaino izjūtu. Tik daudzi cilvēki izstaigājuši šos apskates objektus, ka šķiet – tajos nekā vairs nav. Tāpēc pašas skaistākās un dziļākās vietas bija tās, kur tūristu nav. Naktī mēnesgaismā Islandē redzēju varavīksni, zirgi tur bija tik izteiksmīgi, ka likās – to acis runā, cilvēks atklājās kā sīks puteklis dabas varenības priekšā.
2018. gada pavasarī māksliniece devās uz Norvēģiju, arī tur saņēma daudz iedvesmas saviem darbiem. – Izstāde diemžēl netapa, jo tai pietrūka līdzekļu, – atzina Helēna Spridzāne. – Norvēģijā fokusējos uz analogo fotogrāfiju, paralēli tam, lai neaizmirstas, skicēju redzēto skiču blokā un cēlos piecos no rīta, lai ierakstītu skaņas. To, kā vietējie zvejnieki puspiecos sāk savu darbu. Apkārt ir pilnīgs klusums, un pēkšņi sākas dzīvība. Staigāju pa kalniem un ierakstīju krītoša sniega skaņu. Norvēģijas galvaspilsētā Oslo sapratu, ka Skandināvijā pat pilsētās ir skaists miers. Kaut čum un mudž no cilvēkiem, viņi spēj pilsētu savienot ar dabu. Tad radās darbi par cilvēka un dabas mijiedarbību, ūdens refleksijām, ko rada aizejošie un atnākošie kuģi, iespējamo
harmoniju.
Helēna Spridzāne ir veidojusi arī filmas, viena no tām – „Kurp tu ej" – tapa Islandē un atspoguļo pārdomas, vai cilvēks var iet vienā virzienā ar dabu, pielāgoties tai. – Daba sauc, rāda mums ceļu, – uzskata māksliniece.
22.11.2019.