5. oktobra otrajā sarunvakarā Madonas novada bibliotēkā mēģinājām saprast sevi mūsu kopīgajā un 55 gadus sasniegušo laikā.
Liepājas vējš un jūra veidojuši savus rakstus, spēku, spītību, veselu tēlu sistēmu, ko fotogrāfs Valts Kleins un rakstniece Inguna Bauere turpina nest sevī un ataino gan sarunās, gan darbos. Abu bērnības stāsti veda neklātienes ceļojumā uz viņu bērnības zemi – izjūtām, sevis veidošanās pirmsākumiem, neviltotu prieku un nerātnībām – kā pēdu nospiedumiem uzartā piejūras joslā, pirmo kaķeni un pirmo izšauto logu, pirmo iepazīšanos ar elektrību un šāviņiem.
Valts domāja vārdos par bērnības laiku, kas saistās ar skaistām atmiņām, jo pirmajos gados ārkārtīgi daudz kas notiek. „Bērns piedzimst ar tukšu cieto disku. Visu informāciju viņš ieraksta, ieraksta pirmoreiz: smiltis, ko iebāž mutē, pirkstu, ko apdedzina, tas pirmoreiz ierakstās viņa prātā. Arī tas, kad vecāki kliedz uz savu bērnu. Kosmiski maģiski interesantas epizodes ar mums notiek bērnībā, mēs tās vienkārši izbaudām, nemeklējot likumsakarības, vēl neredzot visu spēles laukumu. Pirmie desmit – informācijas ierakstīšana, otrais – informācijas pārbaudīšana."
Ceļojot atpakaļ laikā, Valts atcerējās, kā pievērsies fotomākslai. Tas veidojies likumsakarīgi, jo, kā vēlāk izrādījies, viņš pat piedzimis fotodarbnīcā. Tēva brālis Mārtiņš Kleins – operators lieliskām latviešu kinofilmām („Vella kalpi", „Nāves ēnā"), tēvs aizrāvies ar literāriem darbiem, viņam bijis sapnis radīt filmu, kurai Valts būtu režisors, Mārtiņš – operators, bet viņš rakstītu scenāriju. Šī ideja virmojusi apkārt, kamēr augts. Ceļā uz kino jāapgūst arī fotogrāfija. Kādā brīdī intuitīvi saprasts, ka fotogrāfija suģestē vairāk. Ceļš vedis uz Rīgu, kur liepājniekam vajadzējis sevi pierādīt, iestājies fotoklubā, meklējis studiju iespējas. Radošo eksāmenu Maskavā nokārtojis izcili, tomēr ar vairāk kā piecdesmit kļūdām krievu valodas diktātā izkritis. Pēc tam gadu mācījies krievu valodu, sācis studēt Sanktpēterburgā, ieguvis pirmo profesionālo diplomu un apņēmības pilns sācis sevi apliecināt Latvijas fotomākslā. Mainoties laikam, notikumiem, profesionālās izstādes atkāpjas maliņā, lai dotu vietu komercfotogrāfijai (studija Secret Garden Studio), kur fotogrāfs ir atkarīgs no klienta. „Un tad pamazām tu apaudz ar profesionālo kretīnismu. Es zināju, kāda ir labākā kompozīcija, asuma dziļums un kurš ir īstais brīdis, kad jāfotografē. Reiz, fotografējot ainavu, novēroju – es stāvu milzīga notikuma vidū, taču, kad pielieku fotoaparātu pie acs un mēģinu to iedabūt četrstūrītī, nekas nesanāk. Es to mēģināju notvert ar spēku, vardarbību, profesionālu nolūku. Sapratu, ka ir jāraugās dziļāk un tālāk."
Valts: „Tu izej cauri tam, ka tev visu ko gribas. Tādiem kā egoisma piesātinātiem lokiem. Man gribējās būt atzītam fotogrāfam, gribējās savu studiju, labi pelnīt, darīt to vislabāk no visiem, gribēju būt redzams un atpazīstams. Un es visu to dabūju. To vari kāpināt daudzās pakāpēs un kļūt par šo reizinājumu vergu. Bet ko tālāk? Kas ir aiz tā? Es neko nesaskatīju. Vieni aug uz augšu pa vertikāli, otri – horizontāli. Jaunībā ir svarīgi justies varenam. Jo lielāks perimetrs ap tevi, jo vairāk zini un ietekmē, bet pienāk brīdis, kad gribi augt uz augšu, un tad tu ieraugi, ka paliec viens. Tur nav nekādu traģēdiju, tā ir neaprakstāma viegluma un brīvības izjūta, kurā piepildies ar jaunām atziņām, zināšanām un izpratni. Tad saproti, ka tu neko patiesībā nezini, ka neko daudz nevari apgūt, ka pasaule ir neizsmeļama, bet tu vari mainīt dimensiju."
Sevis meklējumos jau no studiju gadiem devusies arī Inguna Bauere: – Jelgava, Celtniecības fakultāte, būvniecība, kolhozu laiks, Vecpiebalga, Ērgļi, skolotājas darbs, patika un nepatika, darbs kā aicinājums vai pienākums. Tai pašā laikā piešķirta lieliska dāvana: Liepāja un Vecpiebalga. Iespēja rakstīt par tiem, kas tev apkārt: vēlme izteikt savu viedokli par apkārt notiekošo, pirmie publicitātes mēģinājumi presē, veiksmīgas intervijas, stāsti un pirmais romāns. Pirmās izjūtas, vedot to uz Rīgu konkursam, un prieks par pozitīvo novērtējumu. Un tad jau – meklēt rakstos, izzināt vēl un vēl, pārbaudīt, salīdzināt, meklēt, tad ļauties, lai varoņi paši ved un stāsta savu stāstu. Būt ieinteresētai, lai vēlāk ieinteresētu savus lasītājus. Apgūt prasmi saprasties ar Latvijas kultūras dižvīru sievām, domāt un just vienā valodā. Būt rakstītājai, stāstniecei, gadsimtu starpniecei Laikā un darīt to ar prieku.
Ingunu gaida vēl kāds nepiepildīts sapnis – neuzrakstīts stāsts par dzintara vācējiem, meklētājiem savā dzimtā. Inguna: „Tad, kad tu kaut ko ieceri, jā, šo man vajag izdarīt – materiāli sāk nākt pie tevis, it kā tiek dota kāda atļauja. Tas nozīmē, ka tiek dots uzdevums, darbs, kas gaida būt izdarāms. Kārtējo reizi pārliecinies, ka nekas tāpat vien nenotiek, viss ir savstarpēji saistīts."
Lai vairāk pamanītu, Inguna ceļo Laikā, bet mums pašiem, lai notraustu ikdienas rūsu, arī pavisam reāli vajag izkustēties, aizbraukt, lai atkal atgrieztos. Valts: „Svešā vidē nonācis, cilvēks paliek ļoti redzīgs, dzirdīgs, atdzīvojas visi maņu orgāni. Kad pārāk ilgi atrodies vienā vietā, visu redzi no ļoti tuvas distances."
Valts jūtas laimīgs, kad jauns rīts kā kaleidoskopā liek kopā jaunu dienu. Apņēmības pilns dzīvo, ieklausījies gudro un viedo padomos, bagātinājies pats, un dzīvesgudros stāstos bagātina apkārtējos. Valts: „Pasaule apkārt ir jāredz mīlestības pilna. Ja tu izrādīsi kaut mazāko mīlestību pret to, tā tevi atalgos desmitkārt."
Valtam kāds viedais Indijā par mūsu vienaudžiem stāstījis, ka sešdesmitajā gadā Latvijas koordinātu sistēmā dzimušie esot ārkārtīgi spēcīgi cilvēki, nākuši pasaulē bez jebkādām piedevām un bonusiem, pašiem jāizaug, pašiem jārada savs talants, savs spēks, enerģija, pārliecība, tad uz šīs bāzes kādā vecumā iziet uz trases un dara brīnumu lietas. Iespējamība – noslinkot, neko neradīt. Nākamajiem dzimušajiem jau ir kādi īpaši, līdzi doti uzdevumi. Varbūt tāpēc tieši šajā gadā dzimušie, pašreizējie piecdesmitpiecgadnieki tik daudzi ir radoši cilvēki.