Kad rudens lēnām iekrāso savas lapas un rīti kļūst dzestrāki, no mums atvadās īpašs cilvēks, kas savu apzināto mūžu ir veltījis muzeja darbam, latviešu literatūras pētniecībai un rakstniekam Rūdolfam Blaumanim. Tā ir Līvija Volkova (1931—2025), kas 10. septembrī devās mūžības ceļos, nodzīvojot garu un bagātu mūžu — 94 gadus.
16. septembrī Rīgas krematorijā notika atvadīšanās no L. Volkovas. Bēru ceremoniju vadīja teātra zinātnieks un režisors Jānis Siliņš, pastāstot Līvijas dzīvesgājumu un akcentējot viņas nozīmi literatūrzinātnē. Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte norādīja uz aizgājējas ieguldījumu memoriālo muzeju attīstībā, gan iekārtojot ekspozīcijas, gan nododot savu pieredzi jaunajiem speciālistiem. Literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs akcentēja, ka Līvija ir mūsu latviešu zelts, radot spēcīgus un vērtīgus literatūras pētījumus, pirmajā vietā izvirzot rakstnieku R. Blaumani. Valmieras teātra direktore Evita Sniedze ar dziļu aizkustinājumu atcerējās Līvijas ciemošanos Valmierā šī gada 13. aprīlī, lai noskatītos R. Blaumaņa „Pazudušā dēla" iestudējumu. Pēc izrādes literatūrzinātniece teica tikai labus vārdus, tā dodama savu svētību aktieriem. Kinorežisors Jānis Streičs atvadu dienā bija nosūtījis vēstuli, ko nolasīja J. Siliņš. Skaisti un patiesi vārdi par Līviju, kura sevi nežēloja un veltīja mūžu pētniecībai – kā galveno savas dzīves vīrieti izvēloties Rūdolfu Blaumani. Nu viņi jau satiksies citā pasaulē… Skaists mūžs, lieli darbi paveikti literatūrzinātnes laukā, muzeju attīstībā, tāpēc daudz bija to, kas atnāca, lai atvadītos no Līvijas un noliektu galvu viņas diženā mūža priekšā.
Arī „Braku" muzeja pārstāvji šajā dienā atvadījās no literatūrzinātnieces, jo Līvija un Blaumanis, un „Braki" laika gaitā kļuva par nedalāmiem jēdzieniem. Jau jaunībā iemīlējot literatūru, Līvija saprata, ka visspilgtāk sevi varēs izpaust un piepildīt tieši muzeja darbā. Sākumā tas ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, tad E. Veidenbauma muzejs „Kalāči", līdz nāk piedāvājums strādāt R. Blaumaņa muzejā „Braki", kur kā vadītāja viņa tiek pieņemta darbā 1976. gada 1. decembrī. Muzejā aizrit vairāk nekā divi gadi, kas ir darbīgi un svētīgi. Tās ir tikšanās ar rakstniekiem, jaunajiem muzejniekiem, tiek iedibināts pasākumu cikls „Blaumaņa literārie audžudēli", aizsākas Liepājas teātra ciemošanās ar izrādi „Skroderdienas Silmačos", bieži viesi ir I. Ziedoņa vadītie DAGi (Dižkoku atbrīvotāju grupa). L. Volkova, dzīvojot un darbojoties „Brakos", no sirds iemīl R. Blaumani, un atlikušo mūžu viņas galvenie pētījumi ir saistīti ar izcilo dramaturgu.
Tiek izdotas grāmatas – „Tapšana" (1988), „Pilnbriedā" (1999), „Blaumaņa zelts" (2008), „Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme" (2017), „Rūdolfs Blaumanis. Darbu izlase. Proza, dzeja, dramaturģija, raksti par personībām" (2023).
L. Volkova nekad neaizmirsa „Brakus", bieži ciemojās, zvanīja, interesējās, kā klājas. Atbalstīja R. Blaumaņa literārās prēmijas konkursu, kas aizsākās 2005. gadā. Ir bijusi skolēnu radošo darbu vērtētāja, goda viesis un atbalstītāja. Viņa augstu vērtēja jauniešu domrakstus, saskatīja viņos jaunos talantus un literatūras cienītājus. Līvija priecājās par „Braku" izaugsmi, par veiksmi projektos, par pasākumiem un darbīgo muzeja dzīvi. Viņa bija laba padomdevēja, palīdzēja risināt kādu pētnieciska darba sarežģījumu, kopīgi meklējām atbildes, jo gan Līvija Rīgā savu apzināto mūžu veltīja Blaumaņa pētniecībai, gan arī „Brakos" darba ikdiena jau daudzus gadus nav iedomāja bez pētnieciskā darba, izzinot gan Blaumaņa personību un daiļradi, gan Ērgļu novada kultūrvēsturi.
23.09.2025.