Reiz kalniem bagātajos Ērgļos ieradās Latgales meitene Anna. Uz palikšanu ieradās. Viņas darbs Ērgļos bija vākt, krāt un glabāt. Braku kalns Annas vērīgajam skatam uzreiz pavēra neparastos ziedos slīkstošas pļavas, kalnu nogāzes un Ogres līčus.
Anna kļuva par biti.
Ne tai kunga, ne stārasta, pati gāja nedzenama. Darbos, domās, iztēlē, idejās un nebeidzamās ekspedīcijās. No mājas uz māju, no cilvēka pie cilvēka. Ik dienu, ik gadu, nepagurdama, neapnikdama. Lai tiktu klāt ziedam, bija jākļūst par nasku, uzmanīgu, gudru darba biti. Bez bites palīdzības daži ziedi nenes augļus. Tāpēc Annai tika tas gods stāvēt klāt daudziem šūpuļiem Ērgļos. Pateicoties viņas rāmi, lēnām, pamazām daudz kas atdzima Brakos, daudz kas piedzima Ērgļos. Vēl vairāk krājās zināšanas par apkārtni, cilvēkiem, notikumiem. Piepildītās un aizvākotās šūnas, smagās medus kāres prasīt prasījās tikt izsviestas. Kam jānotiek, vienmēr notiek.
Annas Kuzinas sastādītais un ar Jāņa Āboliņa fotoattēliem ilustrētais R. Blaumaņa aforismu krājumiņš „Es runāt gribētu uz visu zemi" iznāca 2012. gadā apgādā „Annele". Blaumaņa 150. jubilejas zīmē apgāds „Madris" tautās izdeva Annas Kuzinas radīto „Blaumaņu pavārgrāmatu" (152 lpp.) un monogrāfiju „Blaumanis tuvplānā" (440 lpp.). Braku Anna kļuva visas Latvijas Anna, kurai par Blaumaņa dzīves un daiļrades pamatīgo izpēti piešķirta Latvijas Literatūras Gada speciālbalva.
Nu Ērgļos atvākota vēl viena Annas piepildīta medus kāre, tautās došanas brīdī kristīta par Ērgļu Bībeli, no kuras Ērgļu skolēniem mācīties Latvijas vēsturi. Apjomīgais faktu, notikumu, apcerējumu, tēlojumu un atmiņu krājums „Reiz Ērgļos" (574 lpp.) ar autori izdarījis jaunas pārvērtības. Anna no bites kļuvusi par ābeli. No ienestās ražas smaguma līkst divdesmit deviņi stipri ābeles zari, kas pilni cilvēkmīlestības, nesavtības, nebūtības skavām atņemtā. Tikai viens piemērs: sen Ērgļos vairs nav savā laikā labi pazīstamās somu darītavas, nav Jāņa Grota apdzejotā dzelzceļa, bet grāmatas lappusēs tie kā dzīvi rada un pārvadā. Cilvēku reiz padarītais nekur nav izgaisis. Smaržo līme, klaudz vagonu riteņi. Uzrakstītais iedvesmo jauniem darbiem, atdzimšanai.
Grāmatas lappuses lasītāju paceļ spārnos un liek noraudzīties uz Ērgļu galveno – Rīgas – ielu no bites lidojuma. Ielas abos galos izveidojušies krustojumi uz Cēsīm zīmē koku ar vainagu un saknēm. Pasaules koku, pa kuru kā skudrai tekalēt no kungu laikiem līdz mūsdienām, no Ērgļiem līdz Vācijai, Amerikai, no kultūras lauka līdz saimnieciskajai darbībai, no nopietnā līdz jokainajam – viss – medicīna, izglītība, sports, draudzes, dzīves jubilāri, lauku sētas, biedrības – kopā saausts kā uz vāka liktajos Ērgļu vasaras linu brunčos un Ērgļu jostā, austos pēc Nacionālā vēstures muzeja 19. gadsimta parauga. Ne debeszils, ne rudzupuķu zils ir grāmatas tautiskais ietērps. Tas ir mūžam zilo mežu zilums, latviskās noslēpumainības dūmakas zilums, tumšās miglas un lielās rasas krāsa, kurā pazūd, lai atrastos no jauna.
Ābele lemta bojāejai, ja nedalās ābolu ražā. Grāmatas atvēršanas svētkos šā gada 29. jūlijā Anna Kuzina ne lieka vārda par sevi, par grāmatai ziedoto laiku, veselību, pārdzīvojumiem, piedzīvojumiem. Viss pasacītais izvēršas par ērglēniešu kopīgo dzīves stāstu, kas jau stāstīšanas brīdī ir pagātne. Laika upe plūst nepielūdzami ātri, tā nestāv uz vietas. Par Ērgļiem jau tapušas grāmatas, bet katrai savs laika tvērums un skata leņķis. Un dod, Dieviņ, otram dot par viņa leģendārismu, par spēku dzīvot nespēkā, par atbalstu, par prasmi vadīt, par spēju palīdzēt un glābt, par rakstnieku brālības uzturēšanu. Par, par, par… Tā ir gara un stipra vija, kas nu kopīgi noausta visgarām mūsu jūras malu, Tēvu zemi, manu sētu, lai nenāca sveša salna šai malā, šai zemē, šai sētā ziedu raut.
Ražas smagums ābeles zaros, bet pati ābele iztēlē jau skata jaunu ziedoni. Par zināšanām svarīgāka ir iztēle, sacījis Einšteins.
Lai, lasot „Reiz Ērgļos", nemeklējam trūkumus zināšanās un prasmēs, bet iztēlojamies Latvijas trešo garāko upi Ogri, kas aizvien ir un būs pilna baltu ziedu! Laiku laikos.