20. maijā Madonas novada bibliotēkā ritēja tikšanās ar rakstnieci Noru Ikstenu. Pasākumu vadīja LNB projekta „Tikšanās novadu bibliotēkās" autore Liega Piešiņa, uzturot spraigu jautājumu un atbilžu plūsmu.
– Tiekoties ar lasītājiem, vienmēr sasmeļam sauli, – sarunas sākumā uzsvēra Liega Piešiņa. – Tas tāpēc, ka grāmatu cienītāju attieksme ir fantastiska. Ar savu klātbūtni jūs apliecināt, ka latviešu literatūra ir nepieciešama. Reizumis interneta komentāros parādās viedoklis – ko tad latviešu rakstnieki var, neko jau prātīgu viņi uzrakstīt nespēj. Grāmatu sērijā, kas vērsta uz Latvijas vēsturi, rakstnieku Māra Bērziņa un Noras Ikstenas rakstītais uzrunā īpaši. Uzrunā katru citādāk un liek domāt par lietām, kas reizēm ir ne pārāk ērtas.
– Cilvēka lielākais grēks, un tas ierakstīts arī Bībelē, ir lepnība, – atbildot uz pirmo jautājumu, teica Nora Ikstena. – Lepnība cilvēkam atņem spēju būt pazemīgam, bijīgam un pateicīgam par to, ka esam ieguvuši dzīvības dāvanu.
– Grāmatas „Mātes piens" kontekstā Noru Ikstenu aicina uz tikšanos, prasa padomus, lūdz atklāt virtuves noslēpumus – ir taču viegli kļūt lepnai un iedomīgai.
Nora Ikstena: – Par to jau brīdināja mans valodas un literatūras skolotājs Dzintars Sodums, ka, uz panākumu putām braucot, var viegli iebraukt nebūtībā. Enerģijā, ko cilvēkos raisa grāmatas, ir jāmeklē pozitīvais. „Mātes piens" vēsta par laiku, kas piedzīvots padomju sistēmā, bet grāmata stāsta arī par dzīves un brīvības alkām, par cilvēcisko attiecību mistēriju, kas vienmēr ir sarežģīta. Manā grāmatā ir momenti, kas liek saprast, ka vēsturē ne viss bija tik viennozīmīgi, bija situācijas, kurās cilvēki tika ierauti bez viņu akcepta un gribas. Padomju laikā ne jau tikai iebraukušie profesionālie čekisti mušīja mūsu tautu, bija situācijas, kur kaimiņš nodeva kaimiņu, un, ja par to nerunājam, tas mūsos uzkrājas un milst. Savukārt, ja nosaucam to vārdā, sākam sadzīvot, pieņemt un dzīvot tālāk. Ir jāapzinās, ka ne jau šī otrā vai trešā vēstures trauma mūsu tautas attīstību apstādinās, dzīve turpinās, bet nepieciešams attīrīties.
– Būtiska lieta grāmatā ir vēstījuma intonācija. Ko var teikt par „Mātes pienu"?
– Rakstnieks aug kopā ar savu paaudzi, savu lasītāju. Meklējot vēsturisko romānu intonāciju, katrs autors būtībā ir kā bērns, kas stāv romāna priekšā un nezina, kādā intonācijā to vēstīt. Bet piekrītu, ka, stāstot par sarežģītām lietām, kādas mūsu tautas vēsturē bijušas, tomēr jāatrod veids, lai no tā izšķiltos dzīvi apliecinošas izjūtas. Pelnus sev kaisīt uz galvas nav nepieciešams.
Romānā „Mātes piens" izvēlējos vēstījumu pirmajā personā, turklāt to vēsta divas personas. Sākumā bažījos, vai stāstījuma musturi un ritmi nesajuks un viens otram netraucēs. Liela pateicība redaktorei Gundegai Blumbergai, kas mani no emocionāli sakāpinātā stāvokļa pievilka valodas racionalitātei.
Vēl esmu ievērojusi, ka vārdu salikums „mātes piens", tāpat kā „dzīves svinēšana", ir ieguvis tādu kā literāru apvalku – tas tiek lietots suverēni, ne tikai kā konkrēto vārdu salikums.
– Kā tu piekrīti atziņai, ka īstenībā rakstnieks raksta tikai vienu romānu, vienu grāmatu?
– Manā gadījumā tā arī iznāk. Izdevēji šobrīd liek kopā triloģiju –
vienos vākos izdos romānus „Dzīves svinēšana" (1998), „Jaunavas mācība" (2001) un „Mātes piens" (2015). Tā ir atbilde uz jautājumu par rakstnieku un viņa vienu tēmu. Manos romānos un stāstos šī viena tēma dominē. Kad, tiekoties ar lasītājiem, viņi vaicā par darba dokumentalitāti – cik visā ir autobiogrāfiskā materiāla, saku – kāda tam nozīme. Rakstnieks neapšaubāmi smeļ no savas dzīves pieredzes, sava stāsta, bet daudz kas ir arī pārveidots un ar iztēles palīdzību kļuvis citāds.
– Tava grāmata „Mātes piens" iznāks arī angļu valodā, un tas zināmā mērā saistīts ar to, ka 2018. gadā Londonas Grāmatu mesē Latvija būs dominējošā valsts.
– Decembrī uz Latviju atbrauca prominenti un nedaudz snobiski noskaņoti Londonas izdevēji, lai izvēlētos kaut ko no latviešu mūsdienu literatūras. Viņi bija pārsteigti par to, cik augstas raudzes literatūra šeit sastopama. Liels prieks, ka pēc sarunas un grāmatas „Mātes piens" fragmentu lasīšanas šo grāmatu vēlējās izdot seši izdevēji. Līdz ar to varēju izvēlēties, kam to uzticēt. Saņemot vēstuli no angļu izdevējas, uzzināju, ka grāmatu „Mātes piens" viņa uztver kā eksistenciālu vēstījumu par alkām pēc brīvības, par nespēju tikt galā ar dzīves dāvanu, par mātes un meitas sarežģītajām attiecībām. Viņasprāt, šis stāsts varēja noritēt jebkurā vidē, jebkurā laikmetā. Tas, ka tas notiek vidē un laikmetā aiz dzelzs priekškara, par kuru daudzām paaudzēm brīvajā pasaulē bija tikai nojausma, piedod grāmatai papildu vērtību, taču, ja cilvēks šo kontekstu nezina, tas netraucē vēstījumu uztvert.
– Vai vari iedomāties, ka grāmata „Mātes piens" varētu būt uzrakstīta par citu laiku?
– Nemaz negribu to iedomāties, jo „Mātes pienu" iecerēju ļoti ilgi un jau sen. Ar ideju par grāmatu pie savas izdevējas devos četrus gadus iepriekš, pirms vēl radās doma par vēsturisko romānu sēriju. „Mātes piens" bija iecerēts kā autonoms romāns, bet attiecībā uz vēsturisko sēriju darbiem vispirms rakstnieces rakstīja stāstu, un mans stāsts „Ievas āboli" bija par Ulmaņlaikiem. Gundega Repše ieteica darbu turpināt un uzrakstīt par šo laika nogriezni romānu. Es nepiekritu, jo Ulmaņlaikus neizjūtu, nevaru ar tiem asociēties. Ieteicu, ka mans romāns varētu būt „Mātes piens", un Gundega ar prieku šai sērijā to pieņēma. Rakstniece Inga Ābele pēc tam teica: „Būtu es bijusi tik gudra ar savu „Klūgu mūku", man nebūtu jāraksta otrs romāns." Jā, uzskatu, ka Ingas Ābeles „Klūgu mūks" iekļautos šai sērijā, bet Inga tagad raksta romānu, kura galvenais varonis ir zirgs Dūna – viņai uzticēts piespiedu kolektivizācijas pēc Otrā pasaules kara periods.
Starp citu, Pļaviņas, Aiviekste – ceļš, ko mēs šodien mērojām no Ikšķiles uz Madonu, ir manu senču dzimtās vietas. No turienes nāk arī publicists Dainis Īvāns un rakstniece Inga Ābele.