Baltie loki Madonas parkā
Meža taka Madonas apkārtnē
Madonas novada ezeri un lauki
Cesvaine ziemā
Cesvaines pils
Reklāma — × 150 px

Porcelāna atblāzmas skaistais, ietekmīgais spožums

INESE ELSIŅA

Autors • 02.01.2025.

Porcelāna atblāzmas skaistais, ietekmīgais spožums
Burtu lielums

Tik atstarojoši skaists materiāls ir porcelāns, ka vienmēr bijis greznuma simbols. Ne velti sendienās, kad Ķīnā tika izgudrota porcelāna recepte, citas valstis cīnījās vai dārgi maksāja, lai to iegūtu.

Baltā krāsa, vieglums un izsmalcinātība ir galvenās īpašības, kas ļauj porcelānu atšķirt no citu materiālu izstrādājumiem, kas ir smagāki, biezāki un ar pelēcīgu vai brūnu nokrāsu.

Bērnības mirkļu starojums
– Satikšanās ar porcelānu mums katram ir citāda – kādam tas ir stāsts no bērnības, kad mamma pieteica neņemt aiz stikla nolikto porcelāna tasīti, jo tā ir tik trausla, ka nesaplīst! Kādam mājās bija porcelāna figūriņa, kas tāpat bija novietota plauktā aiz stikla. Vēl kādam satikšanās bija ikrīta rituāls kopā ar tasi kafijas, – iezīmēja muzeja direktore Zane Grīnvalde. – Mums muzejā šobrīd visiem dota dāvana uzburt porcelāna materiāla vieglumu un gaismu caur Ošupē dzimušā novadnieka Jāņa Roņa darbiem.
Nenoliedzami, ka porcelāna izstrādājumiem raksturīga arī dzidra skaņa, un, atklājot porcelāna virtuoza, mākslinieka Jāņa Roņa darbu skati Madonas muzeja izstāžu zālēs, porcelānam līdzi skanēja Roberta Gotlaufa saksofona spēle, liekot būt dzīviem, brīviem un pat griezties dejā.

Jāņa Roņa dosjē
Jānis Ronis pieder pie māksliniekiem, kam piemīt ne tikai radošā dzirksts, bet arī organizatora dotumi un neizsīkstoša enerģija. Studēdams Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš turpat keramikas darbnīcā strādāja par laborantu, pēc tam organizēja un ilgus gadus veiksmīgi vadīja Rīgas Porcelāna muzeju, vienlaikus darbojās Porcelāna galerijā Rīgā. 2007. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Vecpiebalgu, kur nodibināja pats savu un Latvijā šobrīd vienīgo porcelāna ražotni – Piebalgas porcelāna fabriku. Vēlāk tur netālu izveidoja Porcelāna muzeju.

Materiālu izzināšana un saspēle
Mākslinieks Jānis Ronis strādā ar dažādiem keramikas materiāliem – mālu, šamotu, akmens masu, darinot traukus un plastiskus objektus interjeram un āra videi. Taču par īsti savējo atzīst tieši porcelānu: "No visām keramiskajām masām porcelāns ir pats kaprīzākais, pats darbietilpīgākais, pats sarežģītākais, tas ir lielākais izaicinājums." Autora aizraušanās ir jaunas formas un ieburzītas vir-
smas, kas plānākajās vietās cauri materiālam ļauj spīdēt gaismai, tā piešķirot smalkajam, trauslajam darinājumam īpašu burvību un paverot iespējas interesantām saspēlēm ar telpas vidi.
Izstādei Madonas muzejā lidojumu piešķir arī veiksmīgais iekārtojums, ļaujot ik katram izstāžu zālē būt pārsteigtam, apdāvinātam ar radošumu, fantāzijas daudzšķautnainību un darbu dažādību.

Ziemassvētku izjūtu atstarotājs
Muzeja mākslas nodaļas vadītāja Elīna Krupko apmeklētājus aicināja izstādē sajusties viegliem kā spalviņām, lai ko neapgāztu, netīšām nepagrūstu, jo porcelāns šeit lido, bet – lai nenolido.
– Porcelāns ir grezns un savā būtībā ļoti balts materiāls, kas tik zīmīgi sasaucas ar aktuālo Ziemassvētku laiku, – aizdomājās Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora. – Ziemassvētki cilvēku dvēselēs nes tīras un baltas izjūtas, kas saistās ar piedošanu un dāvināšanas prieku – jēdzieniem, kas ir kristāldzidri un tīri.

Vērts vienmēr sapņot!
To, ka Madona ir viņa bērnības galvaspilsēta, izstādes atklāšanā vēstīja mākslinieks Jānis Ronis: – Un Madonas muzejs ir viens no labākajiem Latvijā, jo, kur gan vēl ir tādas augšējās gaismas un atmosfēra – citur nav! Te dzīvo viens no maniem pirmajiem pasniedzējiem – Jānis Seiksts, ko iepazinu "Jānīšos". Sākumā darbojos pie Pētera Ušpeļa Latgalē, tad pastrādāju pie Jāņa Seiksta Madonas pusē, un tā ar podiem uzsāku savu keramiķa ceļu. Mākslas akadēmijā saskāros ar porcelānu un paliku pie šī materiāla – nu jau ir 47 gadi, kopš esmu keramiķis.
Raksturojot kompozīciju "Sapņu lauskas", kas izvietota galvenās zāles centrā, mākslinieks ierunājās par pretmetiem: – Šis laiks pasaulē ir ļoti sarežģīts, un tas nepaiet garām arī man. Katru dienu sekoju līdzi notikumiem Ukrainā un iedomājos, cik trausla ir saikne starp dzīvību, sapņiem un nāvi. Atceros savu vectēvu, kas 1945. gadā tika savākts armijā un nosūtīts uz Kurzemes katlu kā gaļas maļamās mašīnas gaļa. Viņš bija viens no ģeniālākajiem cilvēkiem mūsu dzimtā, bet viņa liktenis aprāvās tik pēkšņi. Tas ir kā asās lauskas, ko redzam arī izstādē, tomēr par spīti visam – vērts vienmēr sapņot.
Nekas, ka ir tik daudz lausku, vajag sapņot un iet uz priekšu!

03.01.2025.

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Pievienojies sarunai

Pievieno komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.

Reklāma — × 150 px