Vasara ir piemērotākais gadalaiks plenēriem, kad, sākot jau ar mākslas skolas audzēkņiem, mākslas procesa savaldzinātie sev līdzi ņem molbertus, krāsas un dodas gleznot dabā.
Pagājušajā nedēļā mākslas plenērs notika Madonas kultūras nama tēlotājas mākslas studijas „Madona" dalībniekiem. Ar viesmīlīgu apmešanos Ivara Veigura lauku īpašumā un atdevīgu pedagogu – studijas vadītājas Līgas Kalniņas un mākslinieces Vitas Mercas – līdzdalību.
Plenēra darbu skate
Svētdien, kad rindu rindā bija izlikti uzgleznotie audekli, varēja vien priecāties par pārsteidzošo rezultātu, ko sākotnēji biklie un plenērā līdz šim pat nestrādājošie autori bija sasnieguši.
– Man šis bija pirmais plenērs, – laikrakstam atklāja Agita Auziņa. – Nebija viegli uzdrīkstēties gleznot dabā. Līdz šim bija priekšstats, ka to nespēju, nevaru izsekot līdzi, kā mainās gaismas, ēnas, kā izmainās krāsas. Tomēr nebija tik traki – pēc plenēra dienām esmu ieguvusi jaunus darbus un vērtīgu pieredzi.
Ikdienā Agita glezno studijas telpās un mājās, vai – pareizāk – savu vaļasprieku viņa praktizē iekštelpās.
– Šeit neatsverama bija ne tikai gleznainā, izkoptā apkārtne, bet kopā būšana, sarunas ar Vitu Mercu, Līgu Kalniņu, uz brīdi pie mums ieradās arī Daiga Simsone, –
novērtēja Agita. – Katru vakaru līdz pusdivpadsmitiem runājām un runājām – par dzīvi, mākslu, ticību – temati bija visdažādākie. Lieliski varēja atiet un pārslēgties no ikdienas, laiku pavadīt jaunā, atšķirīgā vidē. Cits citu iepazinām no cilvēciskās puses, kopā gatavojām ēst – Ivara mamma atvēlēja lauku virtuvi, skolotājas mums vienu vakaru cepa pankūkas, citā vakarā kāds bija atradis gailenes – gatavojām gaileņu mērci ar kartupeļiem. Tā patiešām bija brīnišķīga kopā būšana.
Ik dienu savs uzdevums
Atmosfēra un savējo klātbūtne ļāvusi labi pastrādāt – plenērā Agitai Auziņai tapa astoņi darbi. Tā kā katru dienu skolotājas deva noteiktu uzdevumu, jautāju, vai tas dalībniecei palīdzēja. – Protams, jo, kad izej ārā, viss ir tik skaisti, ka nesaproti, ko ar to iesākt, – pasmaidīja Agita. – Tad skolotājas deva noteiktu ievirzi – šodien gleznosim mākoņus, citu dienu – saulrietu, vēl kādu dienu – ūdeņus un ēkas. Katrs atrada savu vietu – es vakar cepos te netālu, Ausma – otrā pusē, kāds vispār nebija manāms, bet vakarā katram bija savs veikums.
– Es plenēros esmu bijusi vairākkārt, bet šis ir pāri par visiem, – novērtēja Maija Žube. – Lielākais ieguvums ir tieši tas, ka tika doti uzdevumi – pievērsām uzmanību ēnām, cik atšķirīgas tās ir un kā tās var uzlikt uz audekla – gan smalkās, ažūrās, gan aukstās, smagnējās, gan rīta, gan vakara ēnas. Skolotāju pienesums ir neaprakstāms – ar tādu nesavtīgu atdevi nekur citur neesmu sastapusies.
Gleznas tiek rādītas publikai
– Man šovasar šis bija otrais plenērs, – komentēja Rita Zepa. – Te cits citu pazinām, skolotājas ar mums saudzīgi auklējās un pamācīja – tā bieži negadās. Man pašai vienmēr ir paticis gleznot puķes, un saimnieces skaistā puķu dobe – ēnā un noslēpumainībā – ir iemūžināta. Izaicinājums bija mākoņi, patika gleznot arī tos.
Uz jautājumu, kur autore izvieto bildes, dāvina vai mājās iekārto izstādi, saņēmu atbildi, ka realitātē piepildās visi varianti. – No 7. jūnija Cesvaines novada pašvaldības ēkā ir mana darbu skate. Izstādē izlikti pamatā ziedi un pāris ainavas, – pastāstīja Rita Zepa. – Pavasarī šo izstādi sakomplektēju citam notikumam – Rīgā, Kongresu namā, notika ikgadējā advokātu kopsapulce. Pērn tajā viens kolēģis – drosmīgāks par mani – bija izlicis savus gleznotos darbus, šogad nolēmu sekot viņa piemēram. Daudzi jau zināja, ka es gleznoju, saliku kolekciju mašīnā un devos uz Kongresu namu. Tā bija vienas dienas izstāde, ko apskatīja apmēram 700 Latvijas advokāti. Tagad šie darbi ir Cesvainē.
Gleznošanā svarīga regularitāte
Vaicāta par attīstību, Rita Zepa neslēpa, ka, strādājot kopā ar profesionāliem māksliniekiem, rodas papildu zināšanas. „Jo biežāk glezno, jo arī pašam roka kļūst veiklāka – tas ir nenoliedzami."
– Plenērā esmu pirmo reizi, – atklāja Irita Galeja. – Pagājušā gada plenērā, kas notika Madonā, pieskrēju uz trim stundām, šogad paņēmu atvaļinājumu, lai varu izbaudīt visu plenēru. Studijā parasti darbojos ziemas periodā. Tā kā strādāju par manikīri, uz nodarbībām pirms gadiem trim atnācu mācīties, kā sajaukt krāsas, kā piešaut roku ziedu kompozīcijām. Man tik ļoti te iepatikās – studijā ir tik fantastiski cilvēki -, ka turpinu to apmeklēt joprojām. Līdz šim gleznoju pēc fotogrāfijām, kur viss ir konkrēti – ēna ir redzama, nekas nemainās. Gleznojot dabā, nepārtraukti viss mainās – tad uzpūš vējš, tad parādās cita kustība, nekas nav vienkārši. Vēl sapratu: ja gribi rezultātu, jāglezno nepārtraukti. Tikko kādu nedēļu izlaid vai apstājies, roka netiek līdzi. Patīk, ka paplašinājusies redze – dabā, piemēram, tagad saskatu dažādus zaļā toņus, kam iepriekš vispār nepiegriezu vērību. Un vēl – gribas censties un tikt līdzi ilgstošajiem studijas dalībniekiem, kam pieredze ir lielāka.
Plēnera skolotāju darbs
Plenērā piedalījās trīspadsmit dalībnieki, to ar nelielu artavu atbalstīja novada pašvaldība. – Kad ilgi ir viens un tas pats vadītājs, agri vai vēlu audzēkņi domā, ka neko no viņa vairs nevar dabūt, – vaicāta par plenēra mācību spēkiem, komentēja tēlotājas mākslas studijas vadītāja Līga Kalniņa. – Tāpēc svarīgas ir „svaigas asinis", lai ir cits uzrāviens.
To, ka izglītošanā šoreiz piedalījās māksliniece Vita Merca, Līga Kalniņa nosauc par Dieva žēlastību. Ar pašdarbniekiem ne katrs profesionālis grib strādāt – tāds ir viņas pamatojums.
– Man plenēri patīk, esmu plenēru lauva, – smaidīja māksliniece Vita Merca. – Lieliska kompānija, lauku cilvēki, kas savos darbos cenšas atklāt to, ko jūt.
Māksliniece uzsvēra, ka plenēra uzdevums bija spert soli tālāk. Ne tikai būt kopā, pacept desiņas un pagleznot, bet papūlēties un kārtīgi pastrādāt.
– Mēģinājām bildēs dabūt tuvuma – tāluma plānus, kas tomēr izdevās ne visiem, – komentēja Vita Merca. – Uz plāna kartona dabūt telpas ilūziju nebūt nav vienkārši. Ir virkne principu, pēc kuriem to dara. Nereti svarīgs ir intuitīvais ceļš, uz ko skolotājs norāda, ka priekšplānā ir krāsaināks, tumšāks, siltāks, bet tālumā – vēsāks. Un audzēknim jāprot diferencēt krāsas, sajaukt dažādus toņus. Tas ir liels uzdevums, citi to dara visu mūžu – ar katru darbu no jauna. Tā kā gleznojumus kā straujus zirgus ne vienmēr var noturēt bez detaļām, studijas dalībnieki darbos lika arī kokus un citus objektus.
– Šie visi ir tikai iesākti darbi, gleznas to pirmsākuma stadijā, – komentēja māksliniece. – Vēl viens uzdevums bija ūdeņu gleznošana, kur viss kustas un ņirb. Ļoti grūti uz ūdens virsmas ir nolikt ūdensrožu lapas. Tās ir mazas elipsītes, kas jāuztaisa perspektīvā, ar ko pat lieli mākslinieki reti tiek galā. Trešais uzdevums bija ainava ar arhitektūru.
Jaukt paleti, izteikt sevi – to plenēra ļaudis apguva ik dienu. Plenērs ļāva nonākt pie dabas, pie latviskās ainavas, arī pašam ieaugot tajā.
– Latviskā ainava ir ļoti harmoniska, acij tīkama, – vēstīja Vita Merca. – Harmonizēt sevi caur dabu, sajust to kā Dieva radītu pasauli, šo pozīciju apjaust bija ļoti svarīgi. Neviens nav vientuļa sala, lai gan mākslā cilvēks ir viens, tā nav kolektīva joma. Skolotājs viņu var pievest pie durvīm, aiz kurām sākas māksla, bet tālāk jau jādodas pašam, jo gleznotājs ir vientuļnieks.
Rudenī skaistajam plenēram, iespējams, būs turpinājums. Ja studijas dalībnieki vēlēsies, tiks veidots piedāvājums atkal gleznot dabā. Pēc tam abu plenēru labākos darbus studijas dalībnieki izliks plašākas sabiedrības apskatei arī Madonā.
25.07.2017.