“Stars” jau rakstīja, ka aizvadītā gada oktobrī Sanfrancisko, Kalifornijā, norisinājās 9. latviešu diasporas amatierteātru festivāls “Laipa”, kur Liezēres amatierteātra kolektīva spēlētā komēdija “Tapiņa atgriešana”, sasummējot skatītāju balsis un žūrijas vērtējumu, tika atzīta par labāko izrādi.
Liezēres amatierteātris "LiNaTe" saņēma žūrijas cildinājumu un atzinību par lielisko partnerību un komēdijā spēlētajiem precīzajiem raksturiem, "kas strādā".
Teātris spēlēts gadiem
Liezēres amatiermākslas kolektīvs ir ar savu vēsturi. Pirmās liecības par teātra spēlēšanu atrodamas ap 1930. gadiem. Ilgu laiku savu radošo enerģiju kolektīvā ielika režisore Laima Vanaga, bet kopš 2017. gada teātra kolektīvu vada Dace Ādamsone.
Kā īsti radās kolektīva nosaukums? – vaicāju režisorei Dacei.
– Nosaukuma došana kādu laiku kolektīvam bija aktuāla, dalībnieki par to sprieda un domāja, un tad priekšlikums reiz izbraukumā nāca no šofera puses, kas mūs nodēvēja par Liezēres Nacionālo teātri, – atceras Dace Ādamsone. – Tobrīd par to iesmējām, bet vienā no sezonas atklāšanām, dzirdēto saliekot kopā, radās doma par "LiNaTe". Joprojām šis nosaukums visiem patīk un ir ejošs.
Kā teātris darbojas šobrīd
Jautāta, ko teātra trupa dara jaunā gada noskaņās, kolektīva režisore stāsta: – Tagad aktīvi strādājam pie nākamās izrādes, jo pavasaris un skate aprīlī nav aiz kalniem. Mēģinām Ritas Misūnes lugu "Šauj viņu nost", ko esmu nodēvējusi par detektīvu. Iestudējumā nodarbināti seši aktieri, paralēli esmu iecerējusi veidot dzejas izrādi, kur vēlos nodarbināt pārējos.
Sakarā ar Amerikas braucienu "LiNaTe" izlaida 2023. gada skati Madonas novadā. Pēc novada skates seko reģiona skate, un atkarībā no punktu skaita var tikt arī tālāk. Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru eksperte Dace Vilne zina teikt, ka Latvijā ir vairāk nekā 400 amatierteātru kolektīvu, un pirms diviem gadiem ar izrādi "Tapiņa atgriešana" iegūstot Vidzemes reģiona Gada izrādes balvu 2022, tas mums bija labs rezultāts.
Režisore piebilst, ka ikviena skate un festivāls ir arī tāpēc, lai kolektīva vadītājs saprastu sava teātra vietu pārējo vidū.
Teātra kolektīva aktieri
Režisore atceras, ka, uzsākot darbu ar Liezēres amatierteātri, tajā bija daudz jaunu cilvēku: – Tobrīd varējām mēģināt un iestudēt Ilzes Indrānes lugu "Dzeguzīte gadus skaita", jo tam bija aktieru sastāvs. Visi jau sapriecājāmies, ka iestudēsim Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", bet tad pēkšņi ansamblis pašķīda – jaunie aizdevās ārpus Latvijas, kāds aizgāja no Madonas novada, un no 20 aktieriem kolektīvs saruka šobrīd līdz 16 dalībniekiem. Iestudējumam materiāls, protams, tiek izvēlēts pēc aktieru vecuma un varēšanas. Šobrīd teātrī vairāk ir vidējās paaudzes cilvēku, aizvien mazāk ir vīriešu kārtas pārstāvju, līdz ar to iestudēšanai atkrīt jauniešu un mīlestības lugas.
Skola un lugas
Dace Ādamsone savulaik bija R. Blaumaņa Madonas Tautas teātra vadošā aktrise. Režisores Skaidrītes Strades skolai viņa ir pateicīga joprojām: – Liels paldies Skaidrītei, bez viņas es Liezērē neko nedarītu. Man ir viņas skola, viņas ieliktie pamati teātra mākslā.
Dace atceras, ka pirms pāris gadiem Ļaudonā notika seminārs kopā ar Kultūras akadēmijas jaunajiem dramaturgiem: – Viņiem izteicām mūžīgo sāpi, ka amatierteātriem trūkst iestudējumam nepieciešamo lugu. Minējām arī tēmas, par ko būtu jāraksta, kas laukos ir aktuālas. Topošie profesionāļi solīja rakstīt, brauca pie kolektīviem apskatīt reālo vidi – sadarbība iesākās daudzsološi. Bet tad viss apsīka un apstājās, jo acīmredzot nav tik vienkārši salikt kopā problēmas, ko pārdzīvo lauku cilvēks un jaunieši no pilsētas, kam ir savas intereses, domas un idejas.
Atskats uz Amerikas braucienu
Jautāta par iegūto 1. vietu un teātra pieredzi Amerikā, Dace Ādamsone atklāj: – Man ir divējādas izjūtas: no vienas puses ir prieks un redzu, ka aktieriem tas ir milzu gandarījums, no otras puses – nekāda lielā izvērtējuma un sieta, kas spēlēs uz Sanfrancisko skatuves, jau nebija. Tie, kas pieteicās un tika apstiprināti, arī aizbrauca. Kopumā bijām 10 amatierteātri no astoņām valstīm: Anglijas, ASV, Beļģijas, Islandes, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas un Zviedrijas. 2022. gada decembrī konkrēti mēs jau zinājām, ka pēc nepilna gada brauksim uz Ameriku. Bez šīs iespējas neviens no mūsējiem, protams, nekrātu naudu, lai dotos apskatīt Sanfrancisko pilsētu. Festivāls un iespēja nospēlēt izrādi, parādīt sevi uz skatuves deva nopietnu motivāciju braucienam. Tas bija labs mērķis un uzdevums. Prieks, ka finansiāli mūs nedaudz atbalstīja novada pašvaldība, pagasta pārvalde, un pateicība ikvienam privātajam ziedotājam, kas atsaucās un atbalstīja. Spēlējām izrādes, vācām ziedojumus, cilvēki bija vēlīgi.
Jādara savs darbs
Jautāta, vai tuvā nākotnē dotos vēl kādā labas avantūras braucienā, režisore ir reāla: – Šobrīd ir svarīgi mierīgi strādāt. Aizvadītā vasara teātrim bija pacilājoša: mums priekšā bija Amerika, piedalījāmies XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku gājienā, un tas bija tik saliedējoši! Kolektīvā valdīja sajūsma un aizkustinājums, un uz šī viļņa devāmies izbraukumā. Tagad atkal mierīgi jādara savs darbs. Ja Dievs kaut ko rokās ieliks, protams, nenoraidīsim iespēju, bet atsauksimies.
Palīgs tālajā braucienā
Dace Ādamsone neslēpj, ka lielisks palīgs brauciena menedžēšanā bija Sauleskalna tautas nama vadītājs Kristaps Šķēls: – Tā bija vesela mašinērija, kam bija jāiet cauri, lai aizpildītu dokumentus, veiktu apdrošināšanu un veiksmīgi tiktu prom un atpakaļ uz mājām. Kristaps daudz ceļo, Amerikā ir bijis, pārzina organizatorisko pusi, bez viņa mēs būtu kā circeņi pelnos. Īpaši svarīga palīdzība bija atpakaļceļā, kad lidmašīna no Sanfrancisko izlidoja 5 stundas vēlāk un Stambulā, kur vajadzēja veikt pārsēšanos, bija nobrukusi sakaru sistēma. Bijām vēl gaisā, kad mūsu lidmašīna no Stambulas izlidoja uz Rīgu… Tad sākās saziņas riņķa dancis, bet no ķibeles veiksmīgi izkļuvām, pateicoties arī Kristapam.
Ārzemju latvieši
Vēstot par Amerikā iepazītajiem teātriem, režisore apbrīno viņu latvisko garu un atdevi savam vaļaspriekam: – Līdzīgi kā turienes koristi, viņi uz mēģinājumiem brauc pat 400 km uz vienu pusi, veltot tam laiku un savus līdzekļus. Ļoti cenšas uzturēt latvietību, latvisko garu. Sanfrancisko jaunajā teātrī, kas mūs viesmīlīgi uzņēma, ir daudz jauniešu, jo ir liela pilsēta, ir resursi un bāze no visas apkārtnes. Interesanti bija iepazīt pašu Sanfrancisko. Mana līdzšinējā pieredze Amerikā ar Ogres teātri bija dalība latviešu dziesmu svētkos Čikāgā un Milvokos. Šoreiz iepazītā Sanfrancisko likās īpatnēja, ielas tur ļoti stāvas, un izrādījās, kamēr mēs spēlējām izrādi, pilsētā bija notikušas divas zemestrīces.
12.01.2024.