Vēl šonedēļ, līdz 23. janvārim, Madonas muzeja izstāžu zālēs skatāma Ēsteres Zemītes darbu skate „Pazudušie bērni" jeb Kapseļu ielas aprūpes centra bērnu portreti.
Kāpēc „pazudušie bērni"? Jo lielākajai sabiedrības daļai viņi patiešām ir pazuduši un neredzami. Viņi dzīvo noslēgtā vidē – sociālās aprūpes institūcijā, un ar šiem bērniem ikdienā tiekas tikai aprūpētāji.
Māksliniece un sociālā darbiniece
Ēstere Zemīte ir gleznotāja un sociālā darbiniece, kura ikdienā nu jau ceturto gadu strādā VSAC „Rīga" filiālē Kapseļu ielā. Ik dienu viņa redz bērnus, kuri ir ar dažādām veselības un invaliditātes problēmām, bez vecāku atbalsta un gādības, bet katrs no viņiem ir īpašs, ar savu unikalitāti, raksturu, dotībām un vērtību.
Visi šie cilvēki vecumā no sešiem līdz 18 gadiem ir ar smagiem
funkcionēšanas traucējumiem, proti, invaliditāti. Aprūpes centrs nodrošina aprūpi, tomēr pat vislabākie apstākļi nevar aizvietot vecāku mīlestību un gādību. Šie bērni ir izstumti no sabiedrības, vispirms invaliditātes dēļ, kā arī tāpēc, ka viņiem nav vecāku, kas bērnus aizstāvētu un par viņiem cīnītos.
Portreti ievelk pārdomās
Ēstere Zemīte ar savu izstādi burtiski izkliedz sāpi par vecāku pamestajiem bērniem. Viņa kliedz klusi – ar gleznieciskiem paņēmieniem, skaistiem un dziļiem portretiem, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Un šī smalkjūtīgi trauslā balss satricina kā zemestrīce. Ne velti Madonā daži skatītāji ātri vien izsprāgst no portretu telpas – acis aizmiglo asaras, un sirds dauzās ciešanās, kurām risinājumu cilvēks vienkārši neredz. Tomēr sociālās aprūpes centra darbinieki to saskata.
Centrs piedāvā risinājumus
Aprūpes centra darbinieki cenšas piedāvāt dažādus risinājumus, kā panākt, lai šos bērnus ieraudzītu un ģimenes Latvijā uzņemtos rūpes par viņiem. Arī portretu izstāde, kas kopš tās izveidošanas 2020. gadā jau pabijusi teju divdesmit vietās, ir mēģinājums uzrunāt, atvērt sabiedrības acis un aizskart līdzcilvēku sirdis. Caur to veidojot arī sabiedrības gudru izpratni par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.
„Pazudušie bērni" ir kā rādītājpirksts, kas atgādina – katrs bērns ir personība un aprūpes centrā gaida savu ģimeni – cilvēkus, kas teiks „jā" un uzņemsies mīlestības pilnu gādību par bērnu, izvedīs viņu cauri bērna priekiem un sāpēm, dos viņam drošību, stabilitāti un iespēju attīstīties, kas nav un nebūs iespējama institūcijā.
Bailes no nezināmā un atbalsta trūkums
– Mūsu cilvēkiem nav nocietinātas sirdis, – kā aizstāvot sabiedrību Latvijā, saka Ēstere Zemīte. – Ir daļa sabiedrības, kas nav informēta, kurai nav bijusi saskare ar šādiem bērniem, un ir bailes no nezināmā. Bet ir arī atsaucīgi cilvēki, tikai ģimenēm aizvien ir nepietiekams atbalsts – gan finansiāls, gan sociāls. Piemēram, izglītības pieejamības ziņā, rehabilitācijas un medicīnisko pakalpojumu jomā. Ārpus lielajām pilsētām, kur tas ir nodrošināts, laukos ģimenes šai jomā ir bezspēcīgas. Mums bijuši vairāki gadījumi, kad cilvēki interesējas un labprāt bērnu uzņemtu ģimenē, bet tuvumā nav izglītības iestādes, kur bērns apgūtu nepieciešamo. Var atstāt viņu internātā, bet tad taču zūd jēga bērnu uzņemt ģimenē. Tā ir visas Latvijas problēma, kas plānveidīgi jārisina, un to darām pat piketu veidā. Un panākumi ir.
Sasniegtais iepriecina
Ēstere Zemīte uzsver, ka ir paaugstināti pabalsti. Divos sociālās aprūpes centra dzīvokļos šobrīd norit izmēģinājuma projekts. Katrā dzīvoklī ir darbinieks – „mamma", kura dzīvo uz vietas un rūpējas par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Bez tam pēdējo gadu laikā vairāk nekā desmit bērnu no Kapseļu ielas aprūpes centra nonākuši ģimenēs. Diemžēl attiecībā uz bērniem ar invaliditāti joprojām valda arī pietiekami liela birokrātija.
Profesionālā izglītība un sirds stāja
Ēstere Zemīte ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, tā ir viņas pirmā maģistra izglītība, un viņa nekad gleznošanu nav arī pārtraukusi. Bērnu portreti izstādē veidoti uz audekla akrila un pasteļa tehnikā. Tie tapuši gada laikā, pirms tam māksliniece daudz fotografējusi. Bērnu portreti atspoguļo katra personību, atklāj stāstu par bērnu ar glezniecības līdzekļiem.
Ēsterei ir arī otra izglītība – ar maģistra darbu „Sociālā darba pamati", kas izdots grāmatā, viņa beigusi sociālā darba augstskolu „Attīstība".
Un vēl apbrīnu par cilvēku rada fakts, ka Ēsteres pašas ģimenē tika uzņemts piecus mēnešus vecs bērns no bērnunama, savukārt vēl kādam viņa līdz 18 gadiem bijusi aizbildne.
Nu ko – mums laimējies tikties ar lielas sirds, talanta un sociālās atbildības caurstrāvotu piemēru. Lai tas iedvesmo!
18.01.2022.